Ir autoru darbi, kuri ir “so bad, it’s good”, vai ne? A. Jundzes “Kristofers un Ēnu Ordenis” bija pirmā manis lasītā diezgan ilgā laikā, kuru visprecīzāk es varētu raksturot kā “so bad, it’s worse”.

Konceptuāli sižets ir ne sevišķi pārsteidzošs, taču vismaz mēreni kompetents pusaudžu zinātniskās fantastikas un piedzīvojumu mikslis, taču velns mēdzot slēpties detaļās un šeit tas nav pacenties pat noslēpties. Līdz absurdam aplams reālas un labi zināmas zinātnes skaidrojums (kā īpaši sāpīgu atceros momentu, kur tika pieminēts Higsa bozons), kas ar pūlēm tiek mēģināts pievilkt fantastiskākajiem stāsta elementiem, nekompetenti protagonisti, nekompetenti antagonisti, bez ievērības atstāti sižeta “caurumi”, klišejas un “rādi, nevis stāsti” principa neievērošana – ja šo grāmatu sāk lasīt, jau iepriekš sagaidot stāstu, kas visvairāk atgādina palētas un pārlieku dramatiskas multfilmas pārstāstu prozā, tā tiešām varētu nelikt vilties.

Vai darbā ir arī kas tāds, ar ko varētu attaisnot tā lasīšanā ieguldīto laiku? Jā, ja piemiedz acis uz detaļām un nepiesienas izpildījumam. Stāstā (paredzamā kārtā, bet šoreiz no labās puses) tiek uzsvērta sadarbība, apņēmība un nepadošanās grūtību un nenovērtēšanas priekšā, varoņi problēmas atrisina ne tikai ar dūrēm un staru pistolēm, bet arī ar galvu, un sižets satur pietiekami daudz spraiguma un izklaides, lai vismaz paredzētajam lasītāju lokam varētu nebūt grūti to novērtēt labāk par mani, kamēr es pats ar zināmu piespiešanos dodu divas zvaigznes no piecām.