Tās ir ļoti konkrēti saistītas lietas. Palasi paragrāfus "Impartiality" un "Far future and global catastrophic risks", lai labāk saprastu, par ko ir runa.

Par pantiem – tā, kā šādiem mēģinājumiem mēdz būt kolaterālās sekas (slepkavības mēģinājumā indivīds negāja bojā, taču tika ievainots un/vai guva psiholoģisku traumu; laupīšanas mēģinājums neizdevās, taču ielaužoties tika sabojāta infrastruktūra, kas kādu laiku ievērojami apgrūtinās dzīvi vai darbu telpu lietotājiem; utt.), tad principā tos nebūtu jāsvītro no kriminālkodeksa.

No otras puses, es uzskatu, ka tos būtu jāgraduē pēc reāli nodarītā kaitējuma (piem., ja neizdevies laupīšanas mēģinājums ir rezultējies vienā izsistā logā, tad likumdošana varētu prasīt apmaksāt jauna loga ielikšanu un indivīda ievadīšanu policijas reģistros, bet neatkarīgi no tā, vai ir mēģināts ielausties studentu kopmītnēs vai Luvrā (ar to atšķirību, ka jauna loga izmaksas atšķirsies no viena gadījuma uz citu)) un, iespējams, jāpārceļ tos no kategorijas "X mēģinājums" uz to kategoriju, kurā ietilpst konkrētajā situācijā reāli notikušais nodarījums Y.

Ja negatīvu seku burtiski nav, tad, manuprāt, nav arī sodāmības (diskusiju par sodu sistēmas kā tādas pārskatīšanu šeit neizvērsīšu) un reālistiska reakcija uz šādiem gadījumiem varētu būt ievadīšana datu bāzēs un novērošana zināmu laiku pēc notikuma, līdzīgi, kā šobrīd tiek piemēroti nosacītie cietumsodi, tikai bez tālejošām sekām ar sodāmību u.c.