Pirmajā gadījumā (pieņemot, ka nav runas arī par mazāka apjoma nodarījumiem traumu u.c. veidā) konsekvences ir "pa nullēm", līdz ar to nav, ko risināt (pie tam, ja nav notikusi slepkavība, nevar būt runas par "slepkavu", ja nu vienīgi kontrafaktu/"what if" līmenī). Otrajā gadījumā – pirmkārt, atrast, kā motivēt indivīdu turpmāk pielikt lielākas pūles tam, lai šādi negadījumi neatkārtotos (kur, iespējams, pa motivācijas līniju pilnībā pietiktu ar to, ka indivīds apzinās un saprot notikušo) un, otrkārt, minimizēt bojāgājušā nāves dēļ radušās grūtības viņa tuviniekiem, darba vietai utt. Jautājumi par to, vai, kā un cik lielā mērā šo grūtību novēršanā būtu jāpiedalās viņa nāvi izraisījušajam indivīdam, jau ir tehniskas detaļas, kas nav būtiskas problēmai abstraktā/teorētiskā līmenī.

No otras puses, pats šis jautājums attiecas uz tehniskām detaļām, kas nav būtiskas problēmai abstraktā/teorētiskā līmenī. Tas ir tas pats, kas spriest par to, ko darīt, lai vagona problēmas vagons turpmāk būtu laicīgi nobremzējams.