Kā tu vari pamatot savu uzskatu, ka pastāv, kaut kas tāds, kā universāla, pārvēsturiska estētika, ar kuru samērot, piemēram, krivades dzejoli lai atzītu to par sūdu? Atkal atsauksies uz savu infantilo aksiomu "bahs>bībers" kas balstās kaut kādā mistiskā, transcendentā pašaprotamību sfērā, kurai tev un citiem dižajiem prātiem ir pieejas rekvizīti? Kas attiecas uz valodisko/simbolisko cilvēka kultūras sfēru, tajā atšķirībā no fizikas, nav aksiomu un konstanču - ir situatīvas un kontekstuālas patiesības, pragmatiski risinājumi un vienošanās; nav nekādu universālu "bahs>bībers" vai "vergīlijs>krivade" aksiomu, jo nav iespējams pierādit, ka pastāv universāli, no konkētā diskursa neatkarīgi kritēriji. Protams, es apzinos, ka atbilstoši tavam pasaules redzējuam, tas viss ir kreiso pidarmasonu-lowIQ-imbecilu coup-out, jo tikai idioti nespēj pieņemt aksiomu "bahs>bībers" kā dievišķu un neanalizējamu patiesību. Tiesa, arī uzskatu pamatošana ar "tā ir, jo tā ir" neliecina par sevišķu IQ apdāvinātību.

Nebūtu problēmu, ja tu vienkārši sacītu, ka tev subjektīvi iet pie sirds senās Grieķijas vai kāda cita pagātnes perioda estētiskie priekšstati, bet tu agresīvi piesaki pretenzijas uz patiesību pēdējā instancē, argumentējot to ar izteikumu, ka pretējā uzskata paudēji ir low IQ lohi, jo tie atsakās pieņemt, tavuprāt, pašsaprotamo, kas gluži vienkārši ir tavi patvaļīgie pieņēmumi. Tu ne vien nesaproti mindbound "ciparus", bet arī sūdigi orientējies 20/21 g.s. mākslas teorijā. Visu tavu teorētisko instrumentāriju sastāda ezotēriski-platoniska ortodoskija, banālas tradicionālistu klišejas un agresīva retorika. Pieņemu, ka tu nelasi attiecīgo literaturu, jo tu noraksti to, kā postmoderno liberastu adžendu, kas nomaldījusies no self-evident patiesības "bahs>bībers".

Kas attiecas uz dzejoli, tas varēja būt jebkurš mūsdienu dzejnieks, jo svarīgs ir pedagoģiskais uzdevums skolniekus iepazīstināt ar to estētiskie priekšstati mainās un nav iespējams 2015. gada 30. septembra realitāti aprakstīt, izmantojot Aristoteļa vai sociālā reālisma estētisko sistēmu. To var izdarīt, bet tad tā jebkurā gadījumā būs atsauce, kaut kāds postmoderns gājiens, nevis šobrīd apdzīvojamās pasaules ainas organiska izteikšana dzejas formā. Šādi "stepaņenko likumi" gluži vienkārši degradē izglītības sistēmu, tuvinot Latviju putiniskās Krievijas zeitgeistam, tā ir humanitārās izglītības erozija un atbalstīt to ir muļķīgi.