Ir jau daži darbi, kuros neko pat nedrīkst mainīt, autortiesības neko neļauj grozīt vai papildināt. Bet man šķiet, ka šāda veida literatūrā tomēr galvenais pienākums būtu pret lasītāju, nevis pret autoru, un būtu jādomā, lai lasītājam viss ir skaidrs. Nevis kā Šekspīram vai vēl nez kam, kur galvenais ir saglabāt autora stilu.
Ir vēl arī otra galējība. Ja es nemaldos, tā bija grāmata "Kā atbrīvoties no krāmiem" vai kaut kas tml., ko man kāds iedeva. Un tur nu tā tulkotāja bija tik bieži spraudusi savas piezīmes, ka darbs iznāca uz pusi garāks un diezgan kaitinošs. Autore pati neko ezotērisku nebija sarakstījusi, bet tā tulkotāja bija pamanījusies piemetināt visu, ko vien kaut kur bija saklausījusi. Otra galējība. Sākumā bija komiski lasīt, pēc tam pieriebās.