Balzāms dvēselei
If... mūs vakar veda uz teātri. "Viencīņa". Laba, tiešām. Stāsts pamatā par to, kā noris cilvēka iekšējā cīņa ar savām domām, vēlmēm un "vēlmēm".
Kā jau jūs daudzi te nojaušat, zinat vai ja nezinat - pastāstīšu'. Pie teātra esmu radināta kopš bērnības. Pifa piedzīvojumi man liekas bija jāredz 4 vai 5 reizes (nu te ar mammu, tad omīte gribēja pārsteigt, bērnu dārzā brīvprātīgi-obligāti.. es gāju vairākos bērndārzos piem. utt.). Bet vispār videnē mums bija 1x mēnesī jādodas uz teātri. Jānodod recenzijas par tiem. Un, protams, bija arī pati aktiermeistarība 3 gadu garumā, kas noslēdzās ar Hamleta uzvešanu. Man bija 3 lomas - Viens no pils sargiem, kapracis un vēl viens no aktieriem tanī teātra izrādē, kas tika rādīta karalim un karalienei. That was Something! Mēs protams visas(24meitenes+1zēns=mūsu klase) raustījāmies no tās izrādes. Bet kad tā pienāca katru nākamo uznācienu gaidīja ar nepacietību visi, kam tie bija vairāki. Un tad protams, darbojos tagad katru pirmdienu improvizācijas pulciņā. Šis viss ir devis pamatu tam, ka teātra izrādes vēroju ar tādu, ja var atļauties teikt - pusprofesionālu aci. Skatoties redzi tehnikas, etīdes, iztēlojies, kam cilvēks ir gājis cauri, lai ko tādu no sevis izdabūtu nezaudējot ideju. Un vakardienas izrāde tiešām bija pa riktīgo. Uztaisīt izrādi gan ar dziļo domu gan arī ar ķiķināšanu - labais! Šis bija īpašs, jo nekad neesmu nekur ne lasījusi ne arī dzirdējusi sabiedrībā runājam par šiem cilvēku iekšējiem dēmoniņiem, kas liek kaut kā rīkoties. Un ir cilvēki, kas nav tik spēcīgi, ka nevar pretoties šiem dēmoniem.
Vispār teātris man vienmēr ir balzāms dvēselei, jo tas notiek uz vietas. Tu to sajūti. Un sajūti pat tad, ja aktieris to atspēlē.