Šis skaistais rīts iesākās ar Dona Migela Rīza "Zināšanu spēks". Un šī autora darbi manam pasaules redzējumam der, tāpat kā jau nesen minētais Dvēseļu ceļojums (Journey of The Souls), un apziņas līmeņi :). Nu lūk, tātad zināšanu spēka sākums bija stāsts par Ādamu un Ievu un ka cilvēka nelaime bija tā, ka viņš "pagaršoja" no Zināšanas, Laba un Ļauna izvērtēšanas koka. Un ļaunums ir tajā, ka cilvēki sāka vērtēt un viens otram uzspiest - kura vērtējums ir svarīgāks, līdz beidzot ir pasaule nonākusi ne vien līdz tādam apsurdam, ka cilvēki katrs sevi neuzskata par ideāliem, bet arī līdz tam, ka cilvēkiem liek nemitīgi saspringt un baidīties no tā, izvairīties no šitā. Lai nu kā būdams, bet atkal smeļoties šādu informāciju, man kļūst tik viegli un viss šķiet tik vienkārši, es arvien piekrītu savam mīlestības redzējumam.;))

Kapēc es šo visu stāstu? tādēļ, ka pēdējā laikā man ir gribējies kaut drusku nenociešoties uzzināt - nu kas gan tur, nākotnē būs? un tad atradās viens cilvēks, kas zina kaut ko par vienu kolēģi - bet tam cilvēkam ir Savs priekšstats izejot no konkrētas situācijas un attiecībām tieši tanī vietā un laikā, līdz ar to, man šāds vērtējums patiesībā ir Lieks. Un par pašu Galveno - godīgi sakot, man cilvēks izdara lāča pakalpojumu sīkāk izstāstīdams viņas darbības, jo arī tas, tāpat kā iepriekš minētais attiecas tikai uz konkrēto situāciju, kurā tā Galv. uzskatīja par nepieciešamību rīkoties. Līdz ar to ne man šobrīd, ne cilvēkam, kurš man par to stāstija nav tiesību nevienu ne nosodīt, ne arī vērtēt. Rezumējot - vērtēšana ir viena baigā inde, jo citu viedoklis ietekmē pārējo viedokli vēl brīdī, kad ar to pārējie nav sastapušies, tādējādi jau (piemēram) panākot nezināmā noliegšanu.
Piemēram, vecāki bērniem izstāsta - ai ko tu tur ārā iesi skriet, tagad taču snieg slapjšs sniegs, saaukstēsies, pasēdi mājās, es tev pankūkas uzcepšu, paskaties tv. Un ko šis brīniškīgais steitments izdara ar bērniņu??? mana mamma, kā jūs paši varat, pēc šāda brīnišķīga piemēra saprast, rīkojusies pilnīgi pretēji. Es gan nemetos apgalvot ne ka tas ir bijs pareizi, ne arī ka nepareizi. Vienkārši to, ka es zinu, ka skriet ārā pa slapjumu nav nekas traks, ja tu silti saģērbies un kad tu aizmirsties skriešanā, tad atceļā gandarījums par padarīto ir neaprakstāms :)! Un no statisma nepieciešams spert vienu soli, nākamais būs pēc inerces...