Šodien in a mood for Rob Thomas un Santana.
Braukšana kā braukšana - sastrēgumos jau miegu ciet, bet tad manā priekšā paveras sastrēdzis neregulējams krustojums a la mission impossible (jāgriež pa kreisi,(+jādod ceļš) brīdī, kad no visām debess pusēm brauc mašīnas) Mārupē. Katrā ziņā turos un iekrampējos stūrē un cenšos būt moža un visu kontrolēt, pat pārāk, tagad gribas pagodināt katru kantaino stop zīmi ar apstāšanos pie tās neatkarīgi no tā, vai darbojas luksofors vai nea. Nu ko, uzsāksim atkal kādu teorijas maratoniņu nelielu, paralēli praksei un teorijai būtu jādarbojas progresīvi ("kas arī ir jāpierāda").
Bet tā jau viss kārtībā. Šalle arī adās uz priekšu, vēl viens kamolīts jānopērk, jāpieada un būs eleganta šalle Mīļajam. Vēl vakar gribēju pārstādīt orhideju, bet labi ka laikus parunājos ar puķu veikala pārdevēju un nelaikā neiztērēju lieku naudu par podu, kas Orčītim nemaz nederētu. Jāļaujot, lai ziedi nobirst un tad!