Šodien jau bija 7. braukšanas reize. Ja neskaita dažuc cirslīgus prāta aptumsumus nestandarta situācijās (tb brīžos, kad priekšējā mašīna, arī cirslīts-mācībnieks nociršļojas) šķiet uz 30 sekundēm prāts atvadās un sākas pilnīgi neprognozējamas darbības un instruktors pacietīgi, it kā vēl nevienu no 150 reizēm nebūtu stāstījis, kas jādara uzsākot braukšanu. Bet tā jau iet labi. Braukšana, braci kroļiki, eta takaja strannaja vešč! Tu, cilvēks, mācies un tās zināšanas un prasmes krājas kā tādas lapas rudenī krītot no kokiem. Tu redzi, kā jādara, zini to, bet tā izpratne nāk pa kriksītim vien. Piemēram, piefiksēju pagājušo reizi un tā apzinājos kārtīgi, kādas īsti ir attiecības sajūgam ar pedāli. Jā, braucu visas tās iepriekšējās reizes un mēģināju izprast un tad es jūtos labi, jā, tad varam iet tālāk, pie atpakaļgaitas, parkošanās, estakādes utt. Mani, goda vārds, vairs nesatrauc pīpinātāji uz ielas, nesatrauc noslāpšana(tā tik bieži negadās vairs  ), jo es zinu, ka tāpat kā iepriekš minētais, tieši tāpat tiks apgūtas arī pārejās būtiskās lietas. Obligātais minimums ir nobraukts, bet 3dien braucot pie klientiem ar kolēģi, bija doma sēsties pie stūres un dot vaļā lielajā Rīgas trafikā, bet pabubinot pa mazajām Pārdaugavas ieliņām, secināju, ka kaut kā vēl neuzticos sev. Iespējams, pavisam cita lieta būtu, ja es būtu vienīgais cilvēks tuvāko 100km rādiusā, kurš kaut cik ir spējīgs braukt. Tomēr par iemācīšanos braukt – patiesībā mērķis šobrīd ir iemācīties braukt un tad likt tiesības, nevis par katru cenu dabūt tiesības pēc iespējas ātrāk. Līdz ar to pirms katras braukšanas reizes cenšos izgulēties, nepieļaut muļķības ar OC skatīšanos līdz 12iem, ka iemigt nevar līdz 2iem, kad 4.30 jau jābūt augšā. Gaidot 40min braukšanu man ir rituāls jau par minētajām tītarmaizītēm un Narvesena caffe latte!