I`m so happy, I`m so happy :))
- ir saulaina diena pretstatā tam, ko ziņoja weather.com(nemaz nedusmojos, godīgi sakot ;)!Emm, vienīgi ja būtu agrāk zinājuši, būtu saplānojuši kā citādāk, iespējams).
- Carnikavā ir Magnēts. Un ikgadējā tradīcijā - orientēties pa māju kompasa meklējumos, ir arī jau atsākusies! Pagājušā pavasarī biedri iemanījās pirmajā Tinī manu antīko(atmiņu ziņā) silvas "pirkstiņu" atstāt netālu no Lietuvas robežās grāvī vienā velo ātrumposmā. Bet nu ko tur vairs.
- Shape izlasīju rakstu par orientēšanos. Man jau patika, tikai es nespēju sevi iedomāties lasām aprakstu par orientēšanās detaļām, ja es nekad nebūtu ar to nodarbojusies. Manuprāt es diez vai iztēlotos kā pareizi tas darāms - ziemeļu-dienvidu līnijas, kontrolpunktu numuriņu ievērošana. Ir tik daudz sīkumu, kas "piešaujas" ar gadiem. Bet es nebūt negribēju Titas un Buba rakstu(autori) nosodīt. Viss ir forši :)!Atceros šos cilvēkus jau no bērnības, treniņnometnēm, un topa joks-realitāte garajiem treniņiem- pārskrējieniem : Bubis saka "EJAM!", kas nozīmē, ka mēs cenšamies neatpalikt, bet gluži gājiens tas nav. Bubis saka "Skrienam!" - ok, maucam! Tā jau ar laiku tas izlīdzinājās, protams, bet agrāk nebija tādas palaišanās un mutes palaišana treneriem, kā tagad. Toreiz mēs, 12 gadīgie skuķi skrējām uz tālajiem treniņiem ar visiem 14-18gadniekiem un lai arī bija grūši, es apzinos kā tas manī ir veidojis drosmi dažādām situācijām dzīvē. Tagad man ir dikti žēl,patiesībā jau kad vēl mums bija nometnes - 18gadnieki, kad vēl bijām, es mammai teicu, lai nelutina mazās meitenes ar vešanu ar mašīnu. Tagad viņa saka, ka tādi kā mēs, tādu vairs nav bērnu, visi ir izlutināti. Bet negribas bāzt acīs "akoesteicutevtoreiz!" Nu tā, lai nebūtu jābeidz uz tādas nots, saku - pēc kādas stundiņas kāpšu mugurā Ritiņai un aidā uz kalnaino piekrastes mežiņū - ummmm :))))!