Rudenīgs
Šobrīd nav īsti skaidrs vai vakara varoņdarbiem Sigur Ros būs tas piemērotākais. Gribējās ko tādu nesatricināmi mierinošu. ŠObrīd, kad jūtos emocionāli stabila, ar sevi apierināta, mīloša un mīlēta un priekšā ir pietiekami daudz darāmā, lai nebūtu vairs domas, ka kaut ko var atļauties nedarīt - ir ok. Citreiz, PMS vai kāda šķība skatiena ietekmē man liekas varētu gaudot pie šitamējiem arī - vienā rokā lokamais, otrā puņķulupata.. bet tā nav bijis kādu laiku un es pēc tā galīgi netiecos. Jūtos pārmaiņus laimīga un pārmaiņus - gribas mainīt kaut ko tādā mērā, lai es varu nedomāt par sadzīviskām lietām. Un godīgi sakot, mani nemierina atruna, ka "visi jau tā grib". Vienkārši tas atvieglo dzīvi un es labprāt to gribu.Gribu atļauties dzīvot tā, kā man gribas.(nē, valdība nav pie tā vainīga:P!) Vēl - nācu no vilciena un secināju, ka ja reiz manā dzīvē ir tik daudz mīlestības, tad tā ir pelnījusi būt pirmajā vietā, dominēt. Mīlestība, ar ko viss ir saistīts un viss, kas saistīts ar mīlestību.
Citreiz kaitina, bet šobrīd liekas interesanti, ka manā dzīvē attiecībā uz sevis identificēšanu nav nekādas noteiktības. Esmu procesā. Pieķeru sevi pie nelielām skaudības sajūtām, un nesaprotu vai tā ir skaudība vai nenovērtētības sajūta vai reversās sajūtas, ko šie cilvēki mēģinādami sevi citiem pierādīt kaut kā izraisa. Jocīgi, jo es jau apzinos, ka katram tas dzīves ceļš ir savs, bet var just...