bērnības trauma un akal no citas operas
biju veicī un uzskrēju virsū vienam tipam, kas mani skolas laikā apbižoja, nu nezinu, iespējams, ka "izrādīja uzmanību", bet man nepatika tas veids, jutos apkaunota utt. Tagad viņš mani pat vienkārši normāli pasveicināja.. es gan tā pusdusmīgi atrūcu -" čau! " tāda aizsardzības reakcija kopš skolas saglabājusies...
Par citu operu - skatījos Vides vēstis, aii, kā patikās tas sižets, kur tie keksi brauca ar močiem treniņbraucienā uz Kolas pussalu un pilnīgā purvā meklēja ceļu un vēl.. no pilnīgi nekāda ceļa uzbrauca uz reāli labas šosejas, kas beigās laikam izrādījās kāds izbijis Krievijas armijas lidlauks, kas nebija iezīmēts kartē, bet džeks izvilka savu GPS štellīti, karti un ras ras - noskaidroja koordinātes un aptuveno atrašanās vietu. Kruta!Kļova!:D
ā jā, starp citu, mēs vakar bijām rogainingā, 5h 30 minūtēs savācām 87 punktus. Bija plānots vismaz 105, bet ...eheemm... visi nevarēja tik ātri pavilkties kā sākotnēji bija iecerēts. Un tagad man ir lielais dzīves plāns galvā - iemīlēt skriešanu kā procesu. Jo tas man līdz šim nav paticis, kopš bērnības..nu ok, varbūt jūs izbrīnīs šis orientieristes ar stāžu(18gadimežā_skrienot, visi 23 uzturoties starp orientieristiem)stāsts, bet man kaut kas tanī nepatīk..nu,protams, visbiežāk tad, kad es nevaru paskriet un man ir smagi, protams, ka tad..jā, būtu jau vairāk jāpaskrien, zinu.. ok, tad es nu iešu, taisīšu tos Santā saslavētos pildītos tomātus un izdomāšu - kā iemīlēt skriešanu tā, lai tas manu dzīvi iepriecina nevis sabesī katru reizi, kad kāds pasaka - davaj, uzskrienam!(nu labi, moš ne pārāk objektīvi uz to var skatīties pēc tam, kad esi novilcies turpat 4-5h bez apstājas pa kalniem un mežiem, izcirtumiem, kurus nekad nevienam nav ienācis prātā tīrīt, protams..bet vajadzēja, un vajadzēs - labākiem sasniegumiem:) )
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: