tā mīļā Ziedoņa epifānija
Zvaigznes bija iznākušas uz tiltiem. Viņas netika pāri upei. Jo debesis bija slēgtas. Nu jau vairākus mēnešus debesis bija slēgtas. Un zvaigznes jutās pārāk piezemētas. Gan koki un augi deva padomu, ka vajag iesakņoties, bet zvaigznēm tas nebija pieņemams. Zvaigznēm tas nebija iespējams, zvaigznēm nebija sakņu sistēmas. Zvaigznēm te daudz kā trūka: trūka gaisa, trūka loģikas, bet visvairāk trūka - laika. Zvaigznes bija pieradušas pie gaismas gadiem, bet te mērīja laiku pa stundām. Un te nebija mūžības. Nekādas. Debesīs bija visādu mūžību pa pilnam: augšā, uz priekšu un atpakaļ. Priekšējā un atpakaļējā mūžība, un krusteniskā, kaimiņu mūžība un savējā. Te pat izdzist nebija interesanti: tūliņ tumsa un gals. Tur debesīs varēja spēlēt zvaigžņu izlikšanos, teātri: nodzist un vēl ilgi spēlēt, ka tu spīdi - mirušai gaismai tēlot pašu zvaigzni.
Un debesis bija ciet. Vēl joprojām. Pāri upei zvaigznes peldēt neiedrošinājās. Tas būtu ekoloģiski nepareizi. Un pāri tiltiem vēl nelaida. Jo baidījās, ka zvaigznes, pāri ejot, var tiltus sadedzināt. Tāds biju tiltu Pasaules uzskats. Tilti baidījās uguns. Visā pasaulē. Zvaigznes varēja teikt, cik grib, ka viņas nav no pasaules uguns, ka zvaigžņu ugunis nav pasaules ugunis, ka... Nē, to Pasaules uzskats nesaprata. Pasaules uzskats saprata tikai pasaules ugunis. Paklīda baumas, ka tām, kas gribēs tikt pāri, vajadzēs savā gaismā aprobežoties. Neesot citas izejas. Neesot vispār izejas.
Jo aprobežot savu gaismu zvaigznes nevarēja.
Tātad pāri tikt nav iespējams?
Zvaigznes stāvēja tilta galā.
Zvaigznes bija iznākušas pie tiltiem.
Debesis vēl bija slēgtas.