es atceros, ka kaut kad savai matemātikas-filozofijas skolotājai prasīju, nu kā karma var būt ok lieta, ja tas viss ir viens ego trips, ķip nedari citam to, ko pats sev negribi -
bet ka viss atgriežas tikai pie tā, ka tu domā tikai par sevi. Viņa teica, ka tad, kad pieaugšu, sapratīšu. Tobrīd man likās stulba atbilde, bet tagad tā atbilde man šķiet nedaudz interesantāka.

Es tagad domāju, ka es laikam esmu sapratusi, nu vismaz tiktāl, ka mēs nevaram nemaz citās kategorijās domāt kā tikai par sevi; ka tā tas ir un gruzīties par to ir tāpat kā raudāt, ka Daugava netek otrā virzienā.

bet nu, varbūt ka tā arī nav?