vakar šīs sezonas 2Xrace aizvadīts atkal jaunā sastāvā. Gribētos teikt godam, bet tās kļūdas ko ielaidām kopumāmums droši vien kādas 20minūtes deva, bet mainīt neko nevar, var tikai gatavoties nakamajam posmam Daugavpilī. Un ne tikai jāskrien un jābrauc, bet jācenšās nesaslimt pirms nākamā posma. Šajā es izjutu, kā ir, kad nav pārāk daudz spēka vienkārši skriet, mīt. Diena arī, protams, bija karsta (pretstatā visām prognozēm). Man pietrūka arī lidot, ar kuru no pastrīdēties/padiskutēt par pareizajiem ceļiem un to, kur atrodamies (man tomēr ar svešākiem cilvēkiem kauns tā strīdēties). Lai gan jaunā meitene, protams, visu izdarīja, ko likām, pati bija nedaudz nedroša un arī man bija mazliet bail par viņu vai viss būs ok. No fiziskā viņa bija ļoti piemērota un visu varēja izdarīt, bet man patīk, ka Anete cenšas un saprot kaut ko no tā, kas notiek kartē.
Lai vai kā esam 8.no16 sieviešu komandām un 76.no116 kopumā. Kas pret iepriekšējo posmu ir sliktāk. Nu ir ko atkal paveikt Daugavpilī

Vakarā izlēmu atpakaļ braukt ar Ivo, un palūgt, lai mani izlaiž Jelgavā. Vakars gan ievilkās viņu un pārējos no Sporta klases gaidot, tad pie Ilzes vēl vakarējot, bet bija skaists vakars ar pašdarinātu sidru, foršu kompāniju un galu galā 2 naktī Ivo mani atgādāja līdz maniem laukiem. Šodien miegaina un sagurusi, bet jāiet cept plātsmaize un pļāpat ar mammu.