Līdzi jušana ir jauka lieta, bet lēnām sāk apnikt stāstīt vienu un to pašu stāstu. Lai arī sestdien ļoti gribējās piedalīties Xrace un arī velo un skriet prasās, nav tādas rūgtuma sajūtas, tikai mazliet tukšums. Esmu jau pieradusi kaut kādas sajūtas likvidēt ar slodzi, kā arī ikdiena liekas dīvaina bez aktivitātēm, pāris dienas vēl neko, bet kad nedēļa apkārt ir savādi. Bez fiziskiem ierobežojumiem, pagājušajā nedēļā jutu, ko man tiešām gŗuti koncentrēties, lietas aizmirsās, solījumi, elementāras leitas turkplāt reizēm. Bet tas laikam arī saistīts ar to sajūtu, kad viss ir kaut kā ne tā. Ne tā kā slikti, bet nu pilnīgi neplānoti. Lai vai kā ar šodienu esmu atpakaļ darbā, cenšos savilkt visus darbu un ārpusdarba galus, lai uz Norvēģiju var braukt vieglu sirdi.