Garastāvoklis:	nenosakāms
Mūzika:	Sade - Jezebel

Man sāk parādīties nopietnas pretenzijas pret špakteli...
Nē , nepārprotiet. špaktelis ir brīnišķīgs un arī pati darbošanās - diezgan jautra. Taču. Nemaz nav jautra tā daļa, kurā atnāk māte un pasaka, ka tavs darbs ir visādā ziņā pilnīgi nepareizs un principā liek tev norpast, ka tu esi visu dienu darījis bezjēdzīgu darbu. Visforšāk tas ir tad, kad tu praktiski jau esi pabeidzis... Bet tas jau vēl nav tas ļaunākais... Vēl ir mammas draugs. Jāsagaida viņa spriedums un tad varēšu mirt laimīgs. Joks, protams.

Vispār dīvaini. Ik pa brīdim parādās kāda doma, ko šeit ierakstīt, bet es īsti neredzu jēgu tās raikstīt atsevišķos sviestos, tā ka lūdzu...

1. Man apkārt ir daudz ļoti pesimistisku cilvēku, kaut arī es pats esmu optimists pārākajā pakāpē (neskatoties ne uz ko). Vai šeit izpaustos dabas vēlme uz līdzsvaru, vai arī es vienkārši esmu dzīvesprieka vampīrs?

2. Mēs visi it kā runājam vienā valodā un esam spējīgi arī iemācīties svešvalodas, ja tas ir vajadzīgs. Bet patiesībā, ja gribam nopietnu diskusiju, nekas nevar sanākt, pirms neesam īsti noskaidrojuši, ko katrs saprot ar katru jēdzienu. Kāda jēga no kopīgas valodas, ja reiz jēdzieni ir tik stiepjami, ka katrs tos var saprast savādāk?

3. Kāpēc labāk vienmēr ir tur, kur mūsu nav? Kāpēc viss labais notiek tad, kad neesam klāt? Kāpēc viss labais notiek ar visiem citiem, tikai ne ar mums?

4. Sen neesmu neko sadzejojis. Vai būtu pienācis laiks pa nopietnam ķerties pie prozas?

5. Neskatoties uz visu, es tomēr esmu optimists, jo ticu, ka viss vienmēr nokārtojas. Vai tomēr es maldos?