Jaunie tenanti no iepriekšējā dzīvokļa atsūtīja groteskas bildes, ka atskrūvējuši no guļamistabas sienas skapi un tur bijusi grandioza melnā pelējuma ballīte..

Es nojautu, ka aiz tā skapja slēpjas bubulis, bet biju in denial par to cik viņš ir sasodīts, un ar bad faith Domestos samērcētu lupatiņu slaucīju tik apkārt. It is truly gross and I am thoroughly traumatized by this neverending mould horror story.

Man netraucē mazas samtainas pelītes vai pat kāds kraukšķīgs prusaciņš, bet pelējums ar savām iznireļa sporām, kas iemājo pēc tam ķermenī un aug kā kaut kāds zombijparazīts ir so thoroughly repulsive, ka it's such tough titties of desperation. Es nolādu dienu, kad daba izdomāja pelējumu, un vispār Dievs.. es saprotu ka viņa ceļi ir neizdibināmi, bet pelējums - really? Was it that necessary? Please - why?

Un protams, līdz ko izvācāmies no sapelējušā elles ķēķa, tā jušana pavisam citādāka, bumbucītim ekzēma pārgāja, man vairs nav jāšķauda un jāšņaukājas un galva nesāp, dzīve ir gaiša tīra un svaiga. I feel like I'm released from a dungeon of mouldy misery. Nekāds vairs Domostos raupjais smārds gar sienām, un histēriska futile vēdināšana -3 grādos, impotents dehumidifier kas ir all hum no deed.

Vienīgais, man tagad ir paranoja, ka ar savām drēbēm un diviem atvilktņu skapīšiem atvedām sātana sporas, un ka viņas varētu iesēties šeit.. that said es nezinu smalkās detaļās kā mould contamination works.

Mans sapnis ir kādu dienu dzīvot mājā, kur ir laba insulācija, un kur aiz loga ir labs klimats, tā lai viss būtu sauss, tīrs, gaišs un lai pelējums būtu tikai slikts sapnis no citiem laikiem.