23 September 2021 @ 10:25 am
Klusībiņa.  
Kad man ir jāprasa lietas, es vienmēr sajūtu atgādinājumu, ka es neesmu pietiekami mīlēta, lai man vienkārši tās lietas uzreiz iedotu. Tāpēc, labāk ir pateikt 'fuck it' un neko neprasīt, jo prasīšana būtu šis treknais, skaudrais atgādinājums un tā atzīšana un demonstrēšana visapkārt.

Bet tajā pašā laikā ir daudz cilvēku, kuri man ir mīļi bet es viņiem nekad neko nedodu tā vienkārši. Bet tas ir tāpēc, ka man nav naudas un enerģijas un laika.

Bet tad es saprotu, ka visas šīs domas ir depresuhas un iedomības kalngals, un realitātē man nav nekāda attaisnojuma, un nav arī nekādu pelnītu ekspektāciju; es vienkārši kā parasti neesmu pietiekami balta.

Kā vienmēr, vislabāk ir prasties un klusībiņā ciest, jo tas ir gan pelnīti, gan adekvāti.. līdz visas skaurdās apmātības aizmirstas vai tiek nomainītas ar nejaušu atvieglojumu vai pat prieku.
 
 
( Post a new comment )
Skabičevskis[info]begemots on September 23rd, 2021 - 05:56 pm
Nebūtu tik drošs par to, vai šai sajūtai ir vispār kāds sakars ar iedomību.

Bet visādā ziņā vēlme, lai nolasa domas, ir ļoti izplatīta neraža savstarpējās attiecībās. Tas ir, vēlme ir dabiska, bet praktiski nereāla.

Pat tik vienkāršā lietā kā, ko otram darīt, ja tu sasit kāju, ir iespēja kļūdīties ar to, ko tu vēlies.

Kur nu vēl jebko kaut cik sarežģītāku -- bez vēlmju un ekspektāciju vokalizēšanas mūs sagaida regulāras vilšanās pat, ja otrs ir visnotaļ noskaņots mums darīt to labāko.
(Reply) (Thread) (Link)
J. S. Badger[info]217 on September 23rd, 2021 - 08:02 pm
+++
(Reply) (Parent) (Link)