Kad man ir jāprasa lietas, es vienmēr sajūtu atgādinājumu, ka es neesmu pietiekami mīlēta, lai man vienkārši tās lietas uzreiz iedotu. Tāpēc, labāk ir pateikt 'fuck it' un neko neprasīt, jo prasīšana būtu šis treknais, skaudrais atgādinājums un tā atzīšana un demonstrēšana visapkārt.

Bet tajā pašā laikā ir daudz cilvēku, kuri man ir mīļi bet es viņiem nekad neko nedodu tā vienkārši. Bet tas ir tāpēc, ka man nav naudas un enerģijas un laika.

Bet tad es saprotu, ka visas šīs domas ir depresuhas un iedomības kalngals, un realitātē man nav nekāda attaisnojuma, un nav arī nekādu pelnītu ekspektāciju; es vienkārši kā parasti neesmu pietiekami balta.

Kā vienmēr, vislabāk ir prasties un klusībiņā ciest, jo tas ir gan pelnīti, gan adekvāti.. līdz visas skaurdās apmātības aizmirstas vai tiek nomainītas ar nejaušu atvieglojumu vai pat prieku.