Saulgriežus pavadu sausām acīm staigājot pa karsti vējainiem metro tuneļiem, staigājot pa nepatīkami sīkumainu lietu salstot. Ēdot pārpalikumu pastu pieputējušā pagraba pusbūvē. Raustoties no kolēģa uz kolēģi, stāstot un atbildot, mokot ārā sīkas runiņas un bezgalīgi atbalsojošās frāzes. Jau tagad apdalot mazo cepumiņu ar savu pārstrādāšanos, negulēšanu un laika nabadzīgumu. Skrienot mājā gludināt, gatavot un piekārtot līdz salūztu uz dīvāna nepatīkamā, uncanny nomiedzī, kameer R mani pikti biksta un rausta un pārmet, ka neko neredzu, neko nedzirdu un esmu spītīga un neloģiska. Mostototies vēl pirms gaismas ar cerību, ka uzelpošu un piesitīšos, cerību, kas pazūd kopā ar simbolisko rīta krēsliņu. Alkstot dabas zaļo un dzidro, smaržīgo valgmi, kas man tā arī nekad nav piederējusi. Izejot savā gotiskajā lietus dārzā tikai paņemt spaini grīdas mazgāšanai, dārzs jau sen pieder zirnekļiem, gliemjiem, agresīvām pilsētas vāverēm, kas aukstasinīgi izrauj un sarauj manus puķuzirņus, manas matiolas, manu visu.. un kaitēkļu invāzijaam, kas kā melns lietuvēns tup kokā un kakā lipīgu sidraba nāves pelējumu, uz manām rozēm, un mana mauriņa, uz manu visu. Pat daba nedabiskā vidē samaitājas un izkrīt no balansa, kļūst perversa un sadistiska. Naktī valstos no viena sāpīga sāna uz otru, lūdzot, lai pulkstenis nerāda vēl 5:00, un sapņoju par ļoti specifiskām, sirreālām situācijām, kas vienmēr ir atklāti nepatīkamas, naidīgas un aizvainojošas.

Es domāju, ka kādu vakaru glāsmaini klausīšos kaut kādu Reju Lamonteinu, dzerot zemeņūdeni svētā viss-ir-padarīts klusumā, un veldzēšos saulgriežu magnētiskajā ēterī, domājot par mīlestību, iespējām un pasaulīti. Bet nesanāk taču nekad izdarīt neko skaistu, neko dvēselisku vai poētisku izdarīt. No ledusskapja jāizšķiro ārā sapelējušas desas, jāiekampj sasmacis malks krāna ūdens un jāturpina gludināt savu nepatīkamo karmu.