Šķiet, ka līdz morāles likumiem katram jānokļūst pa savam. Tev nekad nav tā bijis, ka tu kaut ko dzirdi, un tas šķiet pareizi, bet tu to pa īstam saproti tikai kaut kad vēlāk, kad tas ir acīmredzami piedzīvots tavā dzīvē. Cilvēkiem ir jāizdedzina visāda karma, gan ar sevi, gan kopā ar citiem. Viss labais, ko ir vērts iegūt un paturēt parasti ir kaut kāda pūķa aizsardzībā. Dažreiz tas pūķis sadedzina ādu un matus, dažreiz viņam var vienkārši paiet garām nebaidoties.
Pieticība ir drošība un mājas, kurās atkopties, bet mums vajag laiku pa laikam iziet no sava drošā patvēruma, lai iemācītos un piedzīvotu. Lai saprastu, ka citi cilvēki ir tādi paši apmaldījušies kucēni. Ja mēs nodarām pāri viņiem, mēs nodarām pāri sev.

Nu jā, bet daži apmaldījušies kucēni kļūst par mežonīgiem zvēriem, kas citus kucēnus grib saraut gabalos.

Bet jā, pēc visiem loģikas likumiem, tikai pats var nonākt pie morāles izjūtas, nolaupīt šo procesu būtu amorāli. Bet tad ir jautājums - vai tiem kas jau ir morāli ir pienākums citiem palīdzēt, un ja ir tad kā? Vai arī atstāt viņus likteņa varā, tādējādi atstajot sevi viņu varā.

Teiksim ko es darītu ar ļoti alkoholisku vai narkomānisku radinieku? Dotu viņam naudu.. mēģinātu viņu ierobežot.. ignorētu viņu.. kaut ko viņam stāstītu vai rādītu?

Vai cilvēkiem vienam pret otru nav pienākuma?

Uff, kas par jautājumiem :D
Diemžēl vēl nezinu kā dīlot ar tiem plēsējiem. Gribētos jau domāt, ka visus var sasniegt, bet tad tu palasi par visādiem psihopātiem un pedofiliem, un atliek tikai nolaist rokas bezspēcībā.
Protams, es kā fiziski attīstīts baltais vīrietis varu fantazēt par iespēju mīlēt visus, bet ir citi cilvēki, kuri nejūtās tik droši.
Šķiet, ka palīdzēt vajag, bet nevis ar vārdiem. Protams, informācijas apmaiņa ir pats krutums, bet mēs labāk mācamies no tā, ko kāds mums izdara, nevis pasaka, ne? Tie, kuri citus ciena, tos arī parasti ciena pretī. Ja tu citus mīli, tad arī tu kļūsti mīlams, un vice versa.

Starp citu, man ģimenē ir cilvēki, kuri dažreiz ir ekstrēmi un šokējoši savā uzvedībā un vārdos. Mēs visādi esam nākuši viņiem pretī un palīdzējuši, bet viņi nemainīsies līdz paši to negribēs. Labākais ir vienkārši neiesaistīties viņu spēlēs un vienmēr atstāt kādu papildus olīves zariņu.
Mums ir pienākums, bet ja mūsu centienus noliedz, tad varbūt labāk atrast kādu citu, kuram tas varētu noderēt. Varbūt viņiem ir kaut kas jāpiedzīvo, un viņi to var piedzīvot tikai tādos apstākļos.

Fair enough. Bet no pašas pieredzes es tomēr vairāk ticu, ka cilvēki viens otru ļoti ietekmē. Jo labākās pārmaiņas manī ir radušās kad citi ar mani mijiedarbojas, nevis vienai vientuļi tupot stūrītī un pēkšņi ģeniāli izmainot savus netikumus un kļūstot par lieliskāku cilvēku.

Bet kā tu saki, un kā garīgās mācības uzstāj, vajag būt citiem par labu piemēru, vārdi ir tukši, ja pats tos neiemieso.

Jā, man tagad ir neliela iekšējā disonanse, jo reāli es attīstos tikai mijiedarbojoties ar citiem, bet teorētiski es gribētu būt pašpietiekams un nebūt atkarīgs no citiem, jo tiem citiem jau arī sava dzīve jādzīvo un es nevaru viņus pieprasīt. Tur ir kaut kāds līdzsvars, kuru neesmu vēl izfiškojis.