Man šķiet morāles likumi nestrādā sabojātā sabiedrībā, jo tad tiem jāatbalsta tieši to, pret ko tie iestājas. Vai arī viņi tieši strādā, bet vienkārši neviens vēl nav gatavs tai vētrai, kam jāiestājas pirms miera. Vai mēs esam pārpratuši mācības, vai arī esam skopi tās izpildot? Varbūt ļaut baisajam vilnim sevi stumt maliņā un klusā pasaulīguma nebūtībā, kas izrādīsies patiesā būtība, kad viss būs norimis, izklājies un redzams. Varbūt iesaistīšanās pasaulīgumā ir būtības trūkuma kompensācija? Un tikmēr kamēr šādā kļūdā dzīvo, tikmēr būs jādreb un jāraud, dabiski.

Vai var būt kas skaidrāks un tīrāks par tieši mazas dzīves dzīvošanu? Runāšanu tikai ar saviem mīļājiem? Par pieticību? Par iešanu dziļumā nevis tālumā? Jo tālāk tu iesi jo vairāk attālināsies projām no avota.

Ja ej, tad ej tālumā ar nolūku atgriezties mājās.