Es tik ljoti juutu tevi ka es gribeetu kaut no taa jusjanas enormous apmeera vareetu izspiest kaut kaadu dziedinosjas jeegas sulinju nevis barot monsterus un veel vairaak apjaust cik nenormaali destruktiiva es esmu
Bet kā viņš var neatbildēt? Bija taču rakstīts, ka ja meklē tad atrod, ja prasa tad iedod. Kāpēc ne man? Kāpēc meli? Kāpēc ticēt, ja dažs teiktais skaitās dažs neskaitās?
Visticamāk tas vienkārši ir sods par manu stulbumu un ļaunumu. Varbūt lūgt, lai es labāk saskatu cik esmu stulba un ļauna.
Tas par meklē->atrod toč skaitās. Bet ne vienmēr mēs tiešām meklējam to, ko domājam. Dažreiz Viņš labāk zin, ko mūsu sirdis patiesībā vēlas vai arī - kas mums ir vislabāk.
Jā, bet man grūti saprast - kā man ir labāk būt gļukainam.
Es nekaardinu, because it is not like I expect anything anymore. Es vienkaarshi vaimanaaju vakuumaa. Tas ir kaa reflekss, kas izlauzhas, kad ir emociju spriedze. But I don't expect it to alter things, just as I don't expect exhale or a twitch to alter things, it is just a side effect of living.
Ja mēs iedomātos, ka šo saka tante vai tēvocis vai pat viens no vecākiem par savu bērnu? Tad man tas radītu, labākajā gadījumā, priekšstatu par uz brīdi noskaitušos un nogurušu pieaugušo, kurš jau kādu laiciņu nav atcerējies pamanīt un uzskaitīt visu brīnišķīgo un centīgo un spēcīgo, kas ar bērnu saistīts.
Es apzinos briinishkjiigo, bet briineshjiigais ir vaajsh un neefektuaals un debiilais vienmeer njem priekshroku, shkjiet. Kaa var cieniit tik ljuriigu, vaargu briinishkjiigo?