Ja mēs iedomātos, ka šo saka tante vai tēvocis vai pat viens no vecākiem par savu bērnu? Tad man tas radītu, labākajā gadījumā, priekšstatu par uz brīdi noskaitušos un nogurušu pieaugušo, kurš jau kādu laiciņu nav atcerējies pamanīt un uzskaitīt visu brīnišķīgo un centīgo un spēcīgo, kas ar bērnu saistīts.

Es apzinos briinishkjiigo, bet briineshjiigais ir vaajsh un neefektuaals un debiilais vienmeer njem priekshroku, shkjiet. Kaa var cieniit tik ljuriigu, vaargu briinishkjiigo?