Nē, kā raudzīties uz dzīvi un situāciju no gaišās puses. Vai tiešām nebūtu nekā laba, ko viņam pateikt? Gan jau būtu, jo īstenībā Tu esi gaišs cilvēks. Bet padomā, ko Tu teiktu otram.
Nedomāt “es” perspektīvā, nelaist visu caur sevi kā filtru, bet otrādi, domāt sevi caur pasauli, lietām un lielajām trajektorijām. Nav lielākas zāles pret negatīvismu kā konsekventi ieturēta pozīcija “es esmu nekas, cilvēce ir muļķība un bērni, Dievs ir viss”.
Priecājies kaut vai par sauli debesīs, debesu zilgmi, dabas harmoniju! Bēdāšanās un skumšana priekšlaicīgi atstāj pēdas sejā, acīs! Tev to vajag? Priecājies par to, kas Tev ir (jaunība, veselība, sakārtota sadzīve), nevis raudi par to, kā nav! Ja nav, tad nav, bet tas nenozīmē, ka nebūs!!!
Man nav sakārtota dzīve, nekad nav sakārtota dzīve. Bet jā, labi, debesis ir zilas, dabā ir harmonija. Es intelektuālā līmenī apzinos, ka tas ir forši.
Nu ielaid to harmoniju sevī! Par sakārtoto sadzīvi - es biju domājusi gluži praktisko pusi - jumts virs galvas, darbs, pietiekami līdzekļi izdevumu segšanai utt.
Bet citu opciju jau nemaz nav. Var domāt iedvesmojošas domas, noskaņot sevi pozitīvi, bet, ja nebūs aktīvas rīcības, tas ir, darba, nebūs arī nekāda rezultāta.
Nu un var dzīvot, samierinoties ar savu negatīvismu.