Cerams, ka vermuts palīdz pret iesnām, jo es to iegūglēju un it is thus known.

Viņš noteikti palīdz pret ilūzijām, kas ir patapinātas no rozā klīstera, kas smaržo pēc tepid aveņu limonādes, ar plastmasas spīdumiņiem. My damage is so rich and abundant that nothing can conquer it nor challenge it even for a second, never ever forever neverest. Es nezinu cik ilgi šoreiz this pretend can last, like fuck you know, and whether my lying and hiding is a sin? Man ir tāda sajūta, ka dzīve no sirds grib mani iznīcināt, bet es pretojos ar saviem vājajiem lāmes meliņiem sarkanīgi rozā krāsā ar pūderi un lētām pamīšus dārgām smaržām.

Es arī gribētu būt skaistais cilvēks, kurš var gruzīties par neeksistējošiem trūkumiem un būt all lepns un mest pielūdzēju rozes misenē ar zobgalīgu smīnu. Tajā vietā es esmu kvazimodo dziedājums, kas ķerstās gar kājām un zemojas par vienu, skumju mirklīti īsta (bet pavirša) cilvēka acu skatiena, kas neatgriezeniski iznīcina manu rūpīgi izstrādāto ciešanu rutīnu un atgādina, ka mana dzīve ir pretīgs voblas melu tuntulis, pāridarījuma vīstoklis.

Bet yo yo yo baby, rau, kad klīsteris būs izžuvis un aizputējis ar pirmajām rudens vēsmām, nemanot man vismaz paliks apputējušas, neizlasītas grāmatas par Dievu un cik viņš ir labs visilgāk.

*

Es šodien izmetu nesmukās drēbes divos bulkī maisos, kāda es vairs negribu būt. Es nopirku jaunus gaiši rozā džinsu miņukus un tas ir tikai sākums naudas šķiešanai, ko es vēlējos taupīt, lai gada beigās pārvāktos uz Latvijiņiju. Bet tagad Latvija pat kā vārds man šķiet tukšs un is not terribly important to me. I feel distant and radically painfully cut off to the hardcore. Tagad es vienkārši te izsīkšu un tērēšu naudu, kas ir nekas un vienalga.