Nū, es iedomājos, ka patiess ateisms atbrīvo cilvēku no dažādām emocijām, kas saistītas ar sakāpinātu atbildības sajūtu, ko rosina teisms. Un kāpēc gan vēl, lai cilvēki izvēlētos ņemt opiju, ja ne lai sevi anesteziētu un atbrīvotu no šīs emociju kolekcijas (dismissotu šīs emocijas / intuīcijas kā tikai inconsequential neironu ballīti)?
Nu nez, ja tu ateismā esi lūzeris, tad tu esi lūzeris, tāpēc ka tu esi lūzeris, bet ticībā taču dievs tev ir nolicis būt par lūzeri, tu to pieņem un esi mierā ar sevi, tā es iztēlojos reliģija-ir-opijs teicienu. Un kas attiecas uz to tevis pieminēto sakāpināto atbildības sajūtu, manuprāt, tā ir atsevišķu cilvēku īpatnība, jo uz katru teistu, kas ņem baušļus ar sakāpinātu atbildību, es domāju, ka es tev varētu atrast ateistu, kas ņem kriminālikumu ar sakāpinātu atbildību.
Nu jā, šeit ir uzskatu atšķirības. Man ateisms šķiet, kā muguras uzgriešana intuīcijām un "garīgajām vajadzībām", which is basically what drugs do.
A kāpēc Dievs tevi ir nolicis par lūzeri? Viņš tieši visu laiku saka, ka cilvēks ir viņa kopija, so anything but lūzers, otrādi tieši. Vienkārši tad arī uzreiz vairāk krimināllikumu/baušļu attiecas, kā apziņu bieži var gribēties anesteziēt.
Ateismu droši vien visplašāk ņemot varētu definēt kā pozīciju, ka tiek ticēts, ka Dieva nav [jā, protams, ticība ir racionālāk pamatota nekā teisms, bet visracionālākā stingri ņemot droši vien ir agnostiķu pozīcija].
Aapgalvojumam vai ticībai, ka Dieva nav, savukārt, nav nekāda sakara ar "muguras uzgriešana garīgām vajadzībām" vai jebkādām citām vajadzībām vai intuīcijām.