Vairojas šaubas par brīvās gribas izpratni. Pastiprinās sajūta, ka mani mazie, romantiskie plāni ir potenti bet arvien gaistošāki un ar realitāti nesaistīti sapņi, no kuriem es arvien ātrāk tieku atbrīvota. Kamēr vienīgais īstenības plāns ir liktenīgs esības vilnis, kas mani nes nākotnē. Nakotnē, kas iesākumā bija neskaidrs, izplūdis laiktelpas pleķis, bet nu ieņem savādas, atpazīstamas aprises, kas jūtas kā sākums un beigas vienvietus. Sajūta, ka izvēles priekš manis jau ir rūpīgi radītas un darītas, man tās atliek tikai noraidīt vai apstiprināt. Mana plānošana aprobežojas ar atbildību teikt "jā" vai "nē", ar skatiena kalibrēšanu projām vai virsū patiesībai. Katram manis pašas "šķidrajam plānam" un "neskaidrajam uztraukumam" atnāk pretī un aiz rokas saņem augstāka atbilde no nākotnes, un ved uz vietu, kuru es arvien vairāk saredzu un atpazīstu. Tā it kā es esmu zivtiņa, kas noķerta un vilkta krastā.

Šodien darbā atkal runājām ar priekšnieku par nākotni, kurā viņš un arī es, man redzam stabilu un pateicīgu vietu. Ir tik savādi domāt par šo liktenīgo simbiozi. Šī īsā saruna bija kā apstiprinošs punkts vai pat izsaukuma zīme, kas noslēdz vairākas mans pēdējā laika aizdomas, būtībā atklāsmes, kam nevar sekot neviens no maniem iepriekšējiem iebildumiem. Atklājums, ka mana inkognito trimdas esība ir kļuvusi organiska un varbūt pat autentiska. Ka es sarežģītā veidā no sirds mīlu savu darbu. Ka mans īrētais dzīvoklis ir manas mājas, un ka mājas ir ieiet dziļi vietā, kur tu atrodies. Ka es esmu pārsvarā mierā ar notiekošo, un kur neesmu, tur piedurknes uzrotījusi esmu gatava būt mierā. Ka Latvija ir vieta man sirdī vairāk nekā vieta laiktelpā. Es esmu gatava būt mierā un dziļi ieiet vietā kur atrodos.

Varbūt pat es priekš sevis esmu, lai nosauktu esības vielu vārdā. Tas, kas mani sauc nav no manis atkarīgs, kamēr tas, kā es šo savādo esības vielu nosaucu, veido manu esību.