Varbūt ir tā, ka tev ir brīvā griba, bet tu to vari izmantot svētīgākā vai mazāk svētīgā veidā. Tu, piemēram, vari sajust, uz kurieni pūš vējš vai esības vilnis, un atbilstoši pagriezt buras, lai tas tevi nes uz priekšu, vai arī cīnīties pret to un par savu izplānoto virzienu. Un tā ir iespējama izvēle, kas arī kaut kur aizvestu, bet tad tu izkāptu no viļņa, kurš varbūt tevi būtu aiznesis uz kādu labu vietu arī bez tiem milzīgajiem pūliņiem.
Man jau kopš seniem laikiem ir licies, ka ir frustrējoši dzīvot ar sajūtu, ka tev nemitīgi sava dzīve jāizdomā pašam, it kā tā pārtrauktu pastāvēt, ja tu to nemitīgi neuzturētu ar dzelžainiem plāniem. Jo tu tā īsti nevari paredzēt visus apstākļus un kā ilgtermiņā jutīsies pēc kādas izvēles, tāpēc mēģinājumi to visu paredzēt un kontrolēt, un izfunktierēt, vai cita izvēle nebutu bijusi labāka, var būt tik frustrējoši. Tāpēc varbūt, ka sava veida būšana mierā ir pats svētīgākais stāvoklis, kurā nonākt - ja šī būšana mierā nejūtas kā stagnācija, bet kā ļaušanās esības vilnim.