Nu jā, like I dunno. Pat rakstīt / domāt par to šķiet loopy un savādi. Gribēju tik piefiksēt to sajūtu, kas man ar gadiem izveidojusies, ka viss ir izlemts, labs un kārtīgs, man tikai jādodas tajā virzienā, vai arī arvien vairāk tā kas paradzēts jāielaiž pasaulē tā it kā es būtu durvis. Ka es pat varbūt gribu to, kas notiek, nevis to, ko biju iedomājusies, kam jānotiek. Tā ir ļoti trausla un gaistoša sajūta, un līdz ko to mēģini notvert, tās representācija kļūst mazliet groteska!