Donalds Džons ir viens no tiem ultra retajiem gadījumiem pasaules vēsturē, kad negaidītu sakritību un neticamas veiksmes rezultātā uz pasaules centrālo aktivitāšu skatuves nonāk random personāžs, kam, iespējams, nav pat nekādas nojēgas par vēsturi kā konceptu, un vispār visiem lielajiem konceptiem, un tomēr kaut kā improvizēti un neparedzami darbojoties, tiek atstātas ļoti dziļas pēdas un bezmaz vai ievadīts jauns, dīvains laikmets ar citām kategorijām. Turklāt to visu darot apparently completely clueless, vienlaikus izbaudot norisi ar stilu.
Domāšanas sekmēšanai un iestīdzējušu ortodoksiju pārvarēšanai 2016. gads ir bijis viens no svarīgākajiem un vajadzīgākajiem kopš PSRS sabrukuma.

God moves in mysterious ways.

Bieži sanāk runāt ar amerikāņiem, kas ar savādu inertu paviršību spļaudās uz Trampu un demonstrē savu naidu, kā pašaizliedzīgu pienākumu un morālu tikumu. Tikmēr es jūtu nepatīkamu neatbilstību, jo lai arī zinu maz par pasaules notikumiem, šķiet līdz šim no Trampa paradoksāli ir izrietējis vairāk laba nekā ļauna.

Un kad es dzirdēju šo stāstiņu, man uzreiz saslēdzās, cik neizdibināmas ir cēloņsakarības, cik svarīgi ir skatīties cauri savām emocijām un egoistiskajām pārliecībām.

Man arī bieži sanāk runāt ar amerikāņiem Eiropā, kurus fanātiski interesē katra Trampa kā cilvēka personības nianse, rakstura īpašība, stils, nepateiktais, noklusētais, implicītais un kas vēl tik ne. Viņu iemiesoto gaistoni labi izsaka vārds "smugness", nevaru atrast labu latvisko līdzību. Loģiski, ka daudz vairāk dzirdam un satiekam tieši šos tipus, jo Trampa balsotājiem jau nav tik daudz naudas (nedz fiziskā, nedz simboliskā kapitāla, nedz atbilstošu vērtību - piemēram, mobilitāte, gatavība kaut kur braukt, pārcelties, sākt jaunu dzīvi vai ilgu laiku pavadīt ārzemēs arī ir noteikta vērtība, kas izriet no metazifiskām sajūtām vai pārliecībām), lai ceļotu uz citu kontinentu un sludinātu kaut kādu sekulāro reliģiju - kas turklāt nesakrīt ar parlamentāri demokrātiskas/reprezentatīvas sistēmas pieņēmumiem: kāda jēga tik daudz runāt un fantazēt par Trampu kā atsevišķu cilvēku, ja demokrātiskā sistēmā un sabiedrībā daudz relevantāk ir runāt par cilvēkiem, kas viņu augstajā amatā iecēluši?

Un viņu iecēla ļaudis no laukiem, kam pēc visām valdošā smalkā sabiedriskā viedokļa dogmām vispār nevajadzētu pīkstēt un kuru domas ir tik anahroniskas un nolemtas mūžīga lūzerisma apburtajam lokam, ka nav pelnījušas pārstāvniecību un balsi uz lielās pasaules skatuves. Tieši tāpēc mani pēdējā laika arvien vairāk interesē to aizmirsto lūzeru zeme (kā šajā klipā - https://www.youtube.com/watch?v=-5Ae-LhMIG0 lai gan 2014 gads, vietām baisi jauno laiku komentāri - "jūs, ļaunie, atpalikušie redneki, skat, ko esat nodarījuši" / "viņu dzīvesveidu nevajag glorificēt" utt) jo ikdienā mēs šeit, Eiropā, viņus jau nesatiekam un nedzirdam viņu stāstus, piemēram, daudz par to raksta - https://www.amazon.com/Left-Behind-Decline-Rural-America/dp/069117766X/ref=asap_bc?ie=UTF8

Jā precīzi, mani amerikāņi arī uzreiz pļurkst par visām viņa sliktajām rakstura īpašībām, smugness un unsightliness. Kamēr man uzreiz rodas reakcija, bet kā tad ar visiem jūsu līdzcilvēkiem, kas viņu ievēlēja, kā tad ar viņu sāpi? Vai tā neskaitās, jo jums nepatīk viņa humora izjūta? Un kā ar labajām lietām, kas paradoksāli ir paveiktas? Vai tās neskaitās, jo jums nepatīk viņa frizūra? Kā var būt tāda tuvredzība.

Tas, ka rūpīgi safabricēta, stilīga personība līderī var šķist svarīgāka par viņa darbiem un vērtībām, protams, ir likumsakarīgi pasaulē, kura ir atsacījusies no paša "vērtību" fakta, vai pat vairs jau nenojauš, ka value hierarchy is a thing, vai ka jebkas var būt vērtīgāks, par plikām emocijām/reakcijām. Bet par to ir tik ļoti ļoti daudz runāts, šķiet.

Latvijas laukos jau ir ļoti līdzīgi? Man šķiet, ka lai arī ir gana cilvēku, kas mēģina aprakstīt un izprast šos procesus, paši procesi, kā slimība izplatās ātri un neglābjami. Izmirs pēdējie cilvēki, kas vēl atcerās kā ir dzīvot ārpus narcisisma, un viss.

Skaista dziesma un klips.

Ir pat tādi smug apgaismotā viedokļa nesēji, kuri saka, ka baltie lauķi paši ir pelnījuši savu plight, jo paši ir izvēlējušies lūzerismu tā vietā, lai pārceltos uz kādu diverse, attīstītu un pasaules godību dāvājošu abu krastu metropoli.

Īstenībā jā, pēdējā laikā arvien vairāk saskatu līdzības starp lauku Latviju un Ameriku, viens amerikāņu mācītājs arī teica, ka viņam reģionālie latvieši no malas izskatās kā lauku minesotieši vai viskonsīnieši. Ar to atšķirību, ka ASV viņiem tomēr nebija kolhozs, un pat ar visu agribusiness ienākšanu tur vēl ir saglabājusies tāda lieta kā vietējo kopienu izjūta, vietējā solidaritāte, naivums, nesamaitātība, latvieši - pat ar amerikāņiem līdzīgo individuālismu - tomēr postkolhoza laikos savos laukos ir iegrimuši totālā izolacionismā.
Starp citu, šī brīža lauku Amerikas galvenais apdomātājs, poēts un agrārais filozofs ir tāds Vendels Berijs: https://www.youtube.com/watch?v=OdFLagnlJIo

Mani ļoti aizkustina tas, kā tu iestājies par laukiem un vienkāršajiem cilvēkiem (lai arī tas nav adekvāts apzīmējums tai kvalitātei).

Varbūt latvieši būtu vēl līdzīgāki amerikāņiem, ja nebūtu piedzīvojuši okupācijas, varbūt tas viņus tomēr uz ilgu laiku traumēja, tāpēc izolacionisms. Bet, ja paņem tos gaišākos (kā saki naivos un nesamaitātos), kādi latvieši bija pirms okupācijām, tur iespējams būtu daudz līdzības. Bet nu tas tā, ja jāsalīdzina. Kā jau minēju, daudz sanāk runāties ar vecāka gadagājuma amerikāņiem, un tieši tie no lauku štatiem šķiet ļoti sirsnīgi, atvērti un stipri, nepretenciozi cilvēki, tādi stalti garā. Varbūt latvieši tādi varēja izvērsties. Kamēr pilsētnieki šķiet neirotiski un pretenciozi. Kaut gan tas, kas notiek ar pašu zemi, laukiem, tas jau pagaidām notiek visur pasaulē, un pagaidām nav zināms vai cilvēks tur vispār jebko spēs izšķirt. Mums jau pieder tikai mūsu īsās dzīves.

Paldies par Vendelu, es, protams, par viņu nezināju. Kaut es mazāk domātu par sevi un vairāk interesētos par pasauli! Noskatījos interviju ar viņu, kur viņš arī lasīja savus dzejoļus. Tik gaišs un skaidrs cilvēks ar veselu garu un gudrību. Man tādi cilvēki šķiet kā neticami dižkoki, izpostītā ainavā, parāda tik lielu kontrastu ar cilvēkiem, kas ir novērsušies no dabas un saticības vienam ar otru.

Man mammas laukos dzīvo kaimiņi, kuri audzē daudz govis un cūkas un iekopj labības laukus un dārzu. Viņi ir tik strādīgi, saticīgi, izpalīdzīgi un caurcaurēm apbrīnojami. Iet uz baznīcu, piedalās sava mazā ciema pasākumos, un par spīti visām savām grūtībām un smagajam darbam, un pesimistiskajai nākotnei ir bezgalīgi pastāvīgi un centīgi. Vienmēr nāk palīgā, nes labumus un pieskata viens otru (kaimiņus). Man vienmēr atbraucot uz Latviju ir milzīgs prieks ar viņiem parunāties kaut uz 15 minūtēm, jo manā prātā viņi pierāda tādu dabiskas esības perfekciju, ko es reti piedzīvoju, un vēlos kaut mācētu. Vendels ko tādu atgādināja.

Jā, lūk, iedziļinoties (kaut vai pirms tam minētā Wuthnow grāmatā) tiešām izskatās, ka starp global rural visur ir arvien pieaugošāka līdzība, LV, Amerika, Anglija, Francija, Grieķija, Igaunija utt, mani pārsteidz, ka praktiskais iznākums laucinieku un mazpilsētnieku stāvokļos ir līdzīgs gan mežonīgā kapitālisma, gan kādreizēja mežonīgā komunisma zemēs. Acīmredzot, runa ir par vienas monētas divām pusēm.

Vendels, piemēram, saka, ka tirgum nevajadzētu būt nekādai abstrakcijai, trakas konkurences aklam globālam mehānismam, kas kā neredzama roka visu sakārtos un izdalīs, sekojot neko neizsakošai pieprasījums-piedāvājums shēmai, drīzāk tirgus ir tieši tas - Tirgus, lokāla vieta, vietējā apgāde un apmaiņa, kur apkaimes ļaudis aiziet pārmīt vārdus, izmainīt kādus savus labumus pret citu labumiem utt, ka tā ir īstā tirgus pieredze, ka tirgus būtībā ir dziļi komunāla lieta.

Jā, es arī zinu daudzus laukos, kuri atgriežas kolhozu laikos nolaistajās sētās, pa gabalam visu vāc kopā, iekopj, atjauno, nepaguruši rosās, kultūras pasākumus maina pret nedēļas nogali rušinoties savās dobēs, taisot jumtu vai ierīkojot kādu jaunu ūdensmezglu. Tikai latviešiem tas daudz vairāk ir atjaunošanas un atgūšanas darbs, amerikāņiem nav to pārrāvumu un satricinājumu.