Mani ļoti aizkustina tas, kā tu iestājies par laukiem un vienkāršajiem cilvēkiem (lai arī tas nav adekvāts apzīmējums tai kvalitātei).

Varbūt latvieši būtu vēl līdzīgāki amerikāņiem, ja nebūtu piedzīvojuši okupācijas, varbūt tas viņus tomēr uz ilgu laiku traumēja, tāpēc izolacionisms. Bet, ja paņem tos gaišākos (kā saki naivos un nesamaitātos), kādi latvieši bija pirms okupācijām, tur iespējams būtu daudz līdzības. Bet nu tas tā, ja jāsalīdzina. Kā jau minēju, daudz sanāk runāties ar vecāka gadagājuma amerikāņiem, un tieši tie no lauku štatiem šķiet ļoti sirsnīgi, atvērti un stipri, nepretenciozi cilvēki, tādi stalti garā. Varbūt latvieši tādi varēja izvērsties. Kamēr pilsētnieki šķiet neirotiski un pretenciozi. Kaut gan tas, kas notiek ar pašu zemi, laukiem, tas jau pagaidām notiek visur pasaulē, un pagaidām nav zināms vai cilvēks tur vispār jebko spēs izšķirt. Mums jau pieder tikai mūsu īsās dzīves.

Paldies par Vendelu, es, protams, par viņu nezināju. Kaut es mazāk domātu par sevi un vairāk interesētos par pasauli! Noskatījos interviju ar viņu, kur viņš arī lasīja savus dzejoļus. Tik gaišs un skaidrs cilvēks ar veselu garu un gudrību. Man tādi cilvēki šķiet kā neticami dižkoki, izpostītā ainavā, parāda tik lielu kontrastu ar cilvēkiem, kas ir novērsušies no dabas un saticības vienam ar otru.

Man mammas laukos dzīvo kaimiņi, kuri audzē daudz govis un cūkas un iekopj labības laukus un dārzu. Viņi ir tik strādīgi, saticīgi, izpalīdzīgi un caurcaurēm apbrīnojami. Iet uz baznīcu, piedalās sava mazā ciema pasākumos, un par spīti visām savām grūtībām un smagajam darbam, un pesimistiskajai nākotnei ir bezgalīgi pastāvīgi un centīgi. Vienmēr nāk palīgā, nes labumus un pieskata viens otru (kaimiņus). Man vienmēr atbraucot uz Latviju ir milzīgs prieks ar viņiem parunāties kaut uz 15 minūtēm, jo manā prātā viņi pierāda tādu dabiskas esības perfekciju, ko es reti piedzīvoju, un vēlos kaut mācētu. Vendels ko tādu atgādināja.