Man ir tādi brīži, kad es vispār aizmirstu par savu svarīgumu, un viss ko es vēlos ir palīdzēt citiem. Es gribu būt viņu mīļā, mūžīgi uzticamā kalpone un izdabāt un būt-priekš, un gavenais, ka man tas sniedz dziļu eksistenciālu gandarījumu, un dziļu elastības sajūtu. Man patīk būt matērijai un apziņai, kas ir derīgs aģents esībā, kas uzlabo citu esību, effortlessly in a way, dēļ manas brīvprātības. Tad es jūtos, kā svētīta pļavas puķe, ko kāds ir ievērojis un noplūcis un ielicis vāzē uz galda viduča - kāds pagodinājums, laimība un piepildījums.

Bet tad, agrāk vai vēlāk, piezogas privātīpašnieciskums, egoisms, man-vajag urdoša sajūta, apsēstība, slimīgums, vājums. Man vajag to, kas ir citiem un kā man nav, man vajag jebko, es esmu izsalkusi, un es nevienam neteikšu ne vārdiņu, nepalīdzēšu nekā, jo es gribu to, kas ir viņiem, un ja man tas nav, tad es ne pirkstiņu nepacelšu, kas varētu veicināt to, ka viņiem ir vairāk tā kas man nav, man vajag, vajag, vajag, es esmu izsalkusi, man vajag ambivalenti un jebko tagad ne vēlāk, sāpes.

Pirmā sajūta jūtas kā totāla brīvība un bezgalīgs plašums, plus tāds mīlīguma un brīnumainuma aroms. Otra sajūta jūtas kā sažņaugta, sāpoša, emocionāla dūre. Kas to izraisa?

Pašlaik es esmu pirmās sajūtas skavās. Es jūtos brīvāk par brīvu no jebkādām privātām iegribām. Ir tik liela atšķirība - negribēt ar piespiešanos, un no sirds un rajona nevajadzēt. Es atnācu mājās, piekārtoju virtuvi un istabu, cik klusa un mīļa pēcpusdiena, nomazgāju zemenes un ābolu, un ilgi skatījos uz to ābolu, cik viņš ir apaļš un sārts un smaržīgs un telpisks, un cik tā eksistences fakts ir jauks un bouncy, tad es tajā iekodos un pateicībā smaidīju.

Kā tas var būt? Kā var eksistence notikt? Un es? Visas lietas un būtnes un domas un darbības un skaņas un apziņas eksistē reizē, un šī vienlaicība tās padara par Veselumu.

"Where mans sees poverty, the spirit sees only abundance. What the spirit sees, I see, and what I see, the spirit sees."