Man tāpēc patīk viss ceļojums un pēdējā epizode, kas dod tam visam risinājumu. No sākuma ir gan nedaudz annoying, jā, ka just don't take it so personally, bet uz beigām sāk šķist - how can you not break considering everything that takes place?

'vinju dveeseles interjers ir tik melns un ruugts, kaa doubleplus artisan espresso at midnight' - like like like

Par tām gludajām zaru pātagām arī nebij slikti.

Gribu espresso, pietrūkst pēc venēcijas, laukos ir tikai french press.

Bet vispār, gribēju par kaut ko citu. Atvainojos, ka neaicināts piesakos ar diagnozēm un lūdzu aizskrīno šo te. Bet daudzi tavi ieraksti atgādina manus tos posmus, kad biju "tunelī". tikai manā gadījumā šis stāvoklis eskalējas, un ļoti lēnām kļūst par emergency, sūds lēni lien ventilatorā, tāpēc biju spiesta meklēt palīdzību. Vienā brīdī perversā komforta zona kļūst par mīnu lauku, nav kur bēgt. Vairs nepalīdz ne seriāli ne rīšana. Vienā no tiem gadījumiem, tikko pēc aizbraukšanas uz ārzemēm, sāku lietot AD un iet pie psih.ter, un otrā vienkārši aizbraucu 4 mēn ceļojumā "pie sevis" (tikko atgriezos). Gribēju pastāstīt par otro gadījumu. Atgriežoties LV un pārtraucot 5 gadus ilgušo sadarbību ar psih.ter. smagi regresēju, jo tikai pēc 5 gadiem biju sākusi lēnām saprast, ko fiziski un praktiski nozīmē tas, ka es eksistenciāli atrodos upura pozīcijā, kā pati sevi bloķēju, provocēju situācijas kurās tieku "aplauzta" (just a story your mind makes up), klusībā esmu apvainojusies uz dievu (kāpēc cilvēki kas sevi JAU mīl visur saņem gaismu bet tie, kas sevi nemīl, saņem tikai arvien vairāk sūda?). Un es atkal iekritu neapzinātībā, vietā, kur es esmu visā tajā iekšā, nevis uzņemos atbildību un pieņemu dabas likumus. Upura pozīcija ir perversa komforta zona un to ir ļoti grūti ieraudzīt no malas, jo tā caurauž visu realitāti. Un no tās nevar izlīst overnight, tāpat kā sevis mīlestību nevar iemācīties overnight. Tāpat ar garīgo attīstību. Tas ir ilgs ceļš, kamēr pārvar plaisu starp teoriju un praksi. Lai arī tās neduālās premisas šķiet ļoti apgaismojošas pašas par sevi, tā nav. Prāts saprot, bet ķermenis domā kaut ko citu. Īpaši tādā gadījumā kā tev, kad ir ļoti augsts intelekts kas visu laiku pats sev mālē acis. Saglabājas ilūzija, ka kaut ko vēl mazliet papildus saprotot, kļūst labāk. Tas nenotiks. Tu jau sen sities pret sava prāta griestiem. Ir jāiet atpakaļ uz savu ķermeni un jāstrādā šūnu līmenī, jāpieņem lēmumi validēt savu visu, nevis no tās perspektīvas, ka man nav domāts tas viss pārējais, kas priecē ... teiksim tā, mazāk intelektuāli un radoši apdāvinātos. Mēs visi esam vienādi. Visi ķermeņi ir pelnījuši sauli. No pieredzes varu ieteikt psih.ter. un vipassanas meditāciju, vai arī padzīvot ašramā kāda Meistara garīgajā laukā. Amma, Mooji. Youtube un seriāli nepalīdzēs šķērsot robežu no teorijas uz praksi. Un neesmu no tā gala, kas uzskata, ka ir sevi jādisciplinē, jāmeditē katru dienu... katram ir cits ceļš, pielāgots viņa situācijai. Mooji rišikešā teica - every life is tailor-made for enlightenment. Kaut kur karājas diedziņi, kas ir jāpavelk.

liels paldies par garo un sirsniigo komentaaru, tu esi tik laipna. man bija ljoti interesanti lasiit, un galvenokaart atpaziistami. es zinu, ka tev ir taisniiba par teoriju vs. praksi. un par to, ka lai arii intelektuaali neatziistu sev, ka domaaju ka esmu upuris, sajuutu liimenii es taa gan juutos.

es kjeru briizhus, kad man ir vairaak mentaalaas energjijas lai kaut ko praktizeetu/mainiitu. tikai shkjiet, ka tas man iipashi nepaliidz, vai pat atmet gluzhi atpakalj, rada tikai speeciigaakas preteejaas gradaacijas - kljuust ljoti labi, bet tad peec tma veelaak daudz sliktaak. bet varbuut es nepraktizeeju pietiekami aktiivi. varbuut izshkjirties par kosntantu liegu apaatiju, bet zinu ka tas nav pareizi.

es ticu, ka psihoterapija, varbuut ir mana vieniigaa/peedeejaa iespeeja. kjermeniski es jau visu ko praktizeeju tajaa skaitaa jogu, biezhi jogas laikaa naak raudiens. varbuut mans praats ir uzpuutis ziloni, varbuut man nemaz nav nekaadu probleemu, tikai garlaiciiba.

lai nu kaa, paldies tev, es ljoti rezoneejos arii par tailor-made pieeju sev kaa projektam, kas nebeidz attiistiities.

Atcerējos, ka daži man pazīstami psih.ter. vietā vai papildus tai lieto Byron Katie vvorksheets, un labi atsaucas, bet pati neesmu mēģinājusi.
Es pazīstu arī to, ka kļūst ļoti labi un pēc tam daudz sliktāk. Man pašlaik šķiet, ka tur pie vainas bija tas, ka bija pārāk lielas cerības kurām apakšā īstenībā bija bezcerība. Jau ieprogrammēts naratīvs - no sērijas, "vai tad tiešām... arī manā... necilajā.... skumjajā... dzīvē... tas, vai es šo esmu pelnījusi... cik skaisti... tūliņ beigsies,,, nu re, jau beidzas... ko gan es biju iedomājusies... smieklīgi...", un šādi te bija ne tikai ar praksēm bet arī ar attiecībām. Visdziļākie ir kritieni pēc iemīlēšanās. Tā rada pārāk spēcīgu kontrastu ar to skumjo ikdienu kur "neviens" (patiesībā nevis neviens bet tikai pats sev) nepieskaras un nemīl.