Atcerējos, ka daži man pazīstami psih.ter. vietā vai papildus tai lieto Byron Katie vvorksheets, un labi atsaucas, bet pati neesmu mēģinājusi.
Es pazīstu arī to, ka kļūst ļoti labi un pēc tam daudz sliktāk. Man pašlaik šķiet, ka tur pie vainas bija tas, ka bija pārāk lielas cerības kurām apakšā īstenībā bija bezcerība. Jau ieprogrammēts naratīvs - no sērijas, "vai tad tiešām... arī manā... necilajā.... skumjajā... dzīvē... tas, vai es šo esmu pelnījusi... cik skaisti... tūliņ beigsies,,, nu re, jau beidzas... ko gan es biju iedomājusies... smieklīgi...", un šādi te bija ne tikai ar praksēm bet arī ar attiecībām. Visdziļākie ir kritieni pēc iemīlēšanās. Tā rada pārāk spēcīgu kontrastu ar to skumjo ikdienu kur "neviens" (patiesībā nevis neviens bet tikai pats sev) nepieskaras un nemīl.