kāds mans draugs pabija gan kā (5 - ne lauksaimnieka nozīmē), gan (2).

laimiigais! bet ja pabija - taid vairs nee? kaapeec? es izteelojos, kad reiz kljuust par shamani un dievturi tad atpakaljcelja vairs nav.

dzīvošana naudu prasa.

un cik var ņemties ar sakrālām lietām, pieriebjas taču arī (viņš vēl arī luterāņu mācitājs pirms tam bija). bet attaisnojumam jāmin, ka nav nekāds niekkalbis, katrs no periodiem bija vismaz gadi 7-9 (folklora ar šamanismu, protams, pārklājas).

cik varu izlobīt, paziņoja, ka viss tas ir tufta, kļuva par vebmāsteru un ateistu.

vou kaads tipinjsh.. es ceru, ka kaadu dienu arii atjeegshos un sapratiishu, ka sakraalaas lietas ir tufta, bet pagaidaam man shkjiet kas var buut labaaks par sho. tiesa sakraalais un nauda shkjiet taadi pretstati, kas liek domaat ka vai nu sakraalajaa, vai nu cilveeku dziivesveidaa kaut kas ir pavisam greizi

kas kam sagādā prieku, bet pamatā jau sakrālais lauciņš no profānā atšķiras vairāk ar formu, saturu katrs ieliek pats.

paskatoties uz klasiskajiem japāņu stāstiem par to, kā viņu meistari tur nodarbojas ar zobenu, loka mākslu vai jebko citu -- gadiem atstrādā tikai un vienīgi pareizu zobena izvilkšanu no maksts, līdz sasniedz teju perfekciju. it kā nekā sakrāla, bet piešķirot tam pietiekami lielu jēgu un iedziļinoties jomā, šķiet, tā automātiski kļūst sakralizēta. tas pats, manuprāt,ar ēdiena gatavošanu un jebko citu.

taisniiba, noteikti ir taa 'sakraalaa' sajuuta darot jebko liidz perfekcijai. visticamaak ateisti arii piedziivo sakraalus briizhus, kad vinju sirsninjaas neticeeshana sit augstu vilni. shaadi nemanaami iepeldam tajaa, ka visa eksistence ir sakraala, jo viss ir viens, arii nauda, tad sanaak ka es jau esmu shamane.

neapšaubāmi! ciktāl tu tam, ko dari, piešķir jēgu.

Kāpēc nevēlies darīt šīs lietas tagadējā dzīvē?

taapeec, ka kameer es taas lietas maaciitos, man nebuutu naudas lai sevi uztureetu