man shodien uzradaas it kaa sirdi plososha it kaa vienaldziiga dilemma. es biju sataisiijusies otrdien vakaraa iet klausiities richardu daavkinsu runaajam. lai arii man shkjiet ljoti negliiti tas, kaa vinjsh nievaa gariigumu, jo gariigums realjna ir vieniigais pasaules, cilveeka eksitences, dveeseles, naakotnes, buutiibas glaabinjsh, man ljoti aizkustina tas, cik vinjsh kaisliigi un no sirds, un skaidri, pat dzidri, runaa par pasauli, kaa vinjam kljuust saarti vaidzinji, kad vinjsh runaa being all cute & earnest. bet tagad shodien es rulleeju instagrammu, un uzduuros reklaamai, short notice much paldies, ka otrdien londonaa buus amma the hugging saint. es neko daudz par vinju nezinu, bet lielaakajaa daljaa zen video intervijaas un runaas ko saktos, vinju vienmeer piemin kopaa ar taadiem kundzinjiem kaa nisargadatta un ramana maharishi un veel. vinja ir sveeta un apgarota pasaules maate un apskauj jebkaadus cilveekus 24 stundas no vietas neko needot. tagad es nezinu, ko izveeleeties, iet pie ateista vai iet pie sveetaas.
vispaar jau, es nezinu, varbuut iespeeja, ka es kaadreiz no kaada mutes dzirdeeshu vai no kaada klaatbuutnes ieguushu jebkaadu ideju par to kas un kaada ir dziive, un iedvesmu, pleen
es jau dzirdu, un paklausiigi ticu tam, ka visa pasaule ir manii pashaa, un jebkad kad es kaut kur eju, kaut ko daru, kaut ko domaaju, es sniedzos aarpus sevis un projaam no sevis, un attieciigi projaam no pasaules, buutiibas. bet prieksh kam tad tas ir vajadziigs. vai lietas man sniedzas pretii, vai es sniedzos prom no sevis? un ja viss ir viens, tad vai vispaar kaads kaut kur sniedzas?
es saaku intereseeties par filozofiju un gariigumu, lai saprastu, kas ir realitaate, bet es tikai esmu sapratusi, ka realitaate ir jebkas, ko tu domaa un pasaki ka taa ir. realitaate ir kaa non-descript objekts ko tu apgrozi, apskati un tad vienkaarshi kaut kaa randomly apziimee un nosauc, un tad tas objekts taa arii izturaas.
par sho domaajot mans fear of missing out veershas par fear of the fear of missing out, bet tad atskaarshot, cik bezgaliigi var no visa kaa baidiities, bez justifiable source nor end, ka inertaa bailju kjeediite sapluust ar to non-descript realitaates vielu, kas fundamentaali ir neredzama, nejuutama, nedzirdama, neeksisteejosha
vispaar jau, es nezinu, varbuut iespeeja, ka es kaadreiz no kaada mutes dzirdeeshu vai no kaada klaatbuutnes ieguushu jebkaadu ideju par to kas un kaada ir dziive, un iedvesmu, pleen
es jau dzirdu, un paklausiigi ticu tam, ka visa pasaule ir manii pashaa, un jebkad kad es kaut kur eju, kaut ko daru, kaut ko domaaju, es sniedzos aarpus sevis un projaam no sevis, un attieciigi projaam no pasaules, buutiibas. bet prieksh kam tad tas ir vajadziigs. vai lietas man sniedzas pretii, vai es sniedzos prom no sevis? un ja viss ir viens, tad vai vispaar kaads kaut kur sniedzas?
es saaku intereseeties par filozofiju un gariigumu, lai saprastu, kas ir realitaate, bet es tikai esmu sapratusi, ka realitaate ir jebkas, ko tu domaa un pasaki ka taa ir. realitaate ir kaa non-descript objekts ko tu apgrozi, apskati un tad vienkaarshi kaut kaa randomly apziimee un nosauc, un tad tas objekts taa arii izturaas.
par sho domaajot mans fear of missing out veershas par fear of the fear of missing out, bet tad atskaarshot, cik bezgaliigi var no visa kaa baidiities, bez justifiable source nor end, ka inertaa bailju kjeediite sapluust ar to non-descript realitaates vielu, kas fundamentaali ir neredzama, nejuutama, nedzirdama, neeksisteejosha
simfonija: sigur ros - isjaki
18 atziņas | teikt
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}