nu es nezinu. ja es eju ilgstoši eju pa tuksnesi un man ļoti vajag dzert, un es sev iestāstu, konceptuāli ar apziņas palīdzību šķietami plastiskoju šo stāvokli, ka man neslāpst, ka this is ok (kas man šķita visproblemātiskākais Vitgenšteina valodspēlēs, jo no viņa izrietēja, ka pietiekami ilgi un uzstājīgi atkārtojot, ka sarkans ir zils ar laiku šī valodspēlē ieiesies un sāks strādāt, war is peace, freedom is slavery, šis man šķita slidenais), un balstoties uz šo platiskoto, nogludināto realitāti speciāli paeju garām tām pāris akām, kuras gadījās pa ceļam, tad vienā brīdī, manuprāt, the reality kicks in, un es nosprāgstu tuksnesī, kamēr mana apziņa vēl līdz pēdējām elpas vilcienam lolo konceptu, ka šīs kuņģa spazmas un nogurums patiesībā ir svētība un dzīvība - nogludina asumus