man ir taada sajuuta, ka viss ko sevii esmu cieniijusi zuud un sliid taadaa rutiinas, ilga pagaajusha laika, neieintereseetiibas, vilshanaas atvaraa, un es nezinu kaa to saglaabt
un nav taa ka viss nebuutu izmeegjinaats sevis glaabshanai. ko tu dari lai justos cilveeciigaak vai varbuutlai atjaunotu normaalu autentisku sajuutu? vispaar tu veel esi paaraak jauns lai taa justos
par to jaunumu nez, bet tā ir gara saruna. man palīdz intereses, draugi, mīlestība, jo tie strādā kā pieturpunkti. galvenokārt no tiem man ir pirmais, bieži nav neviena.
laikam svarīgi lai atkal sāktu sevi būvēt/atjaunot (man tas notiek gliemeža ātrumā) būtu savas situācijas pieņemšana? vsm man tā notiek - kad ir sakrājusies nesakritība - nesakritība starp priekšstatiem par sevi un to, ko īstenībā daru - tad vnk jūtos slikti, līdz tas sasniedz intensitāti, kurā tā pārvēršas "'es' esmu pilnīgi nevērtīgs, tāpēc visu varu darīt bez bailēm" sajūtā (kas, man liekas, vnk ir taisnība jebkurā laikā) un tad parasti mēģinu turpināt iesākto. vēl palīdz izdarīt kko drosmīgu (man pēdējoreiz tas bija aprīlī) un iemesties jaunās lietās.
ko tu darīji, kad pēdējoreiz tā juties - cilvēcīgi/autentiski?
es nezinu, laikam autentiska jushanaas ir tad kad juuties iedvesmots, ko paarsvaraa kaa jau teici izraisa intereses, draugi, miilestiiba, bet ar laiku tam jaapieliek arvien lielaakas puules, un tad pienaak briidis, kad ir jaaizshkjiras starp vientuliigu pamestiibu un aizmigshanu bezgaliibaa, kur tavas autentiskuma (lai kas tas arii buutu) daljinas aizdreifee no tevis nesasniedzamiibaa un neatgriezeniskaa taalumaa, un starp Siisifa puuleem katalizeet, ierosinaat, notureet sho trauslo iedvesmu. is that all there is?