man ir taada sajuuta, ka viss ko sevii esmu cieniijusi zuud un sliid taadaa rutiinas, ilga pagaajusha laika, neieintereseetiibas, vilshanaas atvaraa, un es nezinu kaa to saglaabt
es nezinu, laikam autentiska jushanaas ir tad kad juuties iedvesmots, ko paarsvaraa kaa jau teici izraisa intereses, draugi, miilestiiba, bet ar laiku tam jaapieliek arvien lielaakas puules, un tad pienaak briidis, kad ir jaaizshkjiras starp vientuliigu pamestiibu un aizmigshanu bezgaliibaa, kur tavas autentiskuma (lai kas tas arii buutu) daljinas aizdreifee no tevis nesasniedzamiibaa un neatgriezeniskaa taalumaa, un starp Siisifa puuleem katalizeet, ierosinaat, notureet sho trauslo iedvesmu. is that all there is?