uztaisiit sarakstinju ar cilveekiem that you desperately want to reach out to, tad no taa atgainjaaties kaa no lietuveena un laasta, un gremdeeties ruugtaa, gljotiigaa vainas sajuutaa, paardomaat, kaapeec tu esi taads trusis
nepiecieshamiibas apstiprinaashanai, taas skatiishanai vaigaa. viss noreduceejas uz nepiecieshamiibu. un cik taa izskataas triviaali un muljkjiigi, un cik taa ir uzstaajiiga
jā, uzrakstot uz lapas, eksternalizējot vienā rindiņā, rodas risks nopietno pārvērst komiskajā. it kā ārejiskots un iegrebts iegūst normatīvu un pavēlošu, nepieciešamības raksturu acu priekšā, bet piepeša godīguma brīdī ir risks aptvert, cik komiski tā nepieciešamība izskatās, it īpaši ārpus manis. zūd saistošuma spēks. ja nu vienīgi tas darbojas ļoti racionālu cilvēku pasaulē, bet arī viņiem plānveidīga otru aizsniegšana drīzāk parādītos kā komiskais.
komiska man shkjiet trusiishanaas otru aizsniegt. vispaar jau sastaadu savus sarakstus tikai mentaali, bet pat tur notiek kaut kaada noniveleeshana, taa it kaa aizsniegshana buutu tikai viena viendimensionaala muljkjiiga lieta. varbuut probleema ir neorienteeshanaas potenciaalo aizsniegshanas veidu dazhadiibaa un lietderiibaa. un kas vispaar ir nepiecieshamiiba un kur taa saakaas
nepieciešamība, manuprāt, sākas pārejā no jābūtības (būt varēšanas) uz reālu būšanu, apziņā, cik neatliekamai un svarīgai jābūt šai jā-būšanai, cik ļoti esi parādā citiem savu būšanu un turpmākos veidus kā būt ar citiem. varbūt paradoksāli, but valodspēles ziņā it dawned on me, ka nepieciešamība pēc idejas sakrt ar filozofu daudz loloto maģisko akmeni - nepastarpinātību jeb immediacy. proti, necessity is immediacy, ja pieķeramies šim vārdam, vispirms apjauta par immediate surroundings, otrs cilvēks irmtuvu, man viņš jāaizsniedz, pirms viņš šo immediate surroundings lauku nav pametis, I absolutely must do it, it's a necessity based in immediacy. nākamā immediacy tortes kārta ir laiciskā - I must do it immediately, tūlīt, nekavējoties, es otram tūlīt, te un tagad esmu parādā savu aizsniegšanos līdz viņam. there is no time to waste, immediately-necessarily I need to reach them. un tikai tā arī iegūst laiku, jo nepieciešamības diktētais laiks ir piepildīts laiks, bet brīdis pirms ir the moment of immediacy, of immediate, momentary action and response to the other. it's almost as if he/she is waiting upon me. "Immediately, now! (or never)" - tas arī izsauc necessity.
fair attempt sho izskaidrot. man tas savukaart liek apsveert, kaa necessities can arise and then expire, which is kind of gloomy yet relieving simultaneously. es vairaak arii vispaar domaaju no it kaa less self centered perspektiivaam, as in not that i immediately and necessarily need to reach someone in particular, bet ka ignoreejot savu mentaalo reachables sarakstinju es gjenereeju vienaldziibu un entropiju pasaulee. un ja vien es vairaak censtos sakonekteeties ar cilveekiem, es paplashinaatu kaut kaadu mistisko commune, love, understanding, relatedness, joint strength, prosperity, intersubjecitvity, thrive lauku, kam es veel nezinu vai vispaar ticu, bet tas man shkjiet vieniigais izskaidrojums kaapeec the feeling of immediacy, necessity pops up and persists