nepieciešamība, manuprāt, sākas pārejā no jābūtības (būt varēšanas) uz reālu būšanu, apziņā, cik neatliekamai un svarīgai jābūt šai jā-būšanai, cik ļoti esi parādā citiem savu būšanu un turpmākos veidus kā būt ar citiem.
varbūt paradoksāli, but valodspēles ziņā it dawned on me, ka nepieciešamība pēc idejas sakrt ar filozofu daudz loloto maģisko akmeni - nepastarpinātību jeb immediacy. proti, necessity is immediacy, ja pieķeramies šim vārdam, vispirms apjauta par immediate surroundings, otrs cilvēks irmtuvu, man viņš jāaizsniedz, pirms viņš šo immediate surroundings lauku nav pametis, I absolutely must do it, it's a necessity based in immediacy. nākamā immediacy tortes kārta ir laiciskā - I must do it immediately, tūlīt, nekavējoties, es otram tūlīt, te un tagad esmu parādā savu aizsniegšanos līdz viņam. there is no time to waste, immediately-necessarily I need to reach them. un tikai tā arī iegūst laiku, jo nepieciešamības diktētais laiks ir piepildīts laiks, bet brīdis pirms ir the moment of immediacy, of immediate, momentary action and response to the other. it's almost as if he/she is waiting upon me. "Immediately, now! (or never)" - tas arī izsauc necessity.