aizdomājos, kāpēc mums mūžīgi ir tādas maksimālijas, ka VAI NU prātam obligāti jādiktē viss un jābūt kontrolfrīkam, VAI ARĪ tomēr prātam jādreifē, jāļaujas, jābūt pasīvajam. man liekas, ir iespējams prātu lietot skaisti. ja paskatāmies uz kādiem sevišķi labi izstrādātiem cilvēka orgāniem, piemēram, plaušām, līdzīgi var paskatīties no malas uz prātu un teikt - teicami veidots, paldies

tikai tas, ka praatu taa gluzhi nevar saliidzinaat. jo praats nav orgaans. smadzenes, jaa, ir un darbojas skaisti taapat kaa orgaani fiziskajaa plaanaa. bet praatu apskatiit jau ir gruutaak, jo es veelaizvien neesmu paarliecinaata, ka tas kas ir praataa, ka tam ir vieta pasaulee. heck, nemaz nezinot to, kas ir pasaule un vai tai ir tikai fiziskais plaans, t.i. vai viss ir tikai fiziskais plaans.

ja kaut kas notiek ar orgaanu, tad es tam varu atrast ceelonjus, un attieciigi riikoties. bet ja man praataa ieperinaas un aug kaada unsettling doma, es neesmu paarliecinaata kur vinja ir radusies, deelj smadzenju gljuka vai taa vienkaarshi ir weird doma, un vai vinja ir jaaizniidee vai jaaignoree, jo es nezinu, simto reizi, cik daudz patiesiibas ir praatam, kaads ir praata statuss attieciibaa uz fizisko plaanu.

savukaart, automaatiski pienjemot, ka praatam un taadeejaadi jebkurai praata iemaajojushai domai ir legitimate vieta pasaules kopumaa, man ir jaapienjem, ka es juutos kaa juutos, domaaju kaa domaaju, ka man nav kur celties un iet, ka man nav ierochu unsettling domu dislokaacijai vai zinaashanu kaut kaadam progresam vai uzlabojumiem, ka man nav sajeegas par to, kas man konkreetaa dziives briidii ir piemeerots. ka domas ir laiskas un nekontroleejamas bez ceelonjiem un bez sekaam vai ar sekaam randomly, arbitrarily are selected for me.

tavi ieteikumi, kaa jau visi gudrie ieteikumi vedina uz to dziives skatiijumu, kursh nav nekaads skatijums bet gan reagjeeshana no konkreetaa tagadnes punkta, visa beznosaciijumu pienjemshana, nepiekjershanaas. un tieshi taa man shkjiet dreifeeshana. jo tajaa staavoklii es vienkaarshi esmu mirusi. es zinu, ka citi cilveeki no taa staavoklja dziivo lieliski un automaatiski, taa it kaa vinji buutu vudu lelles gaadiigaa un spontaneous kosmosa daasnajaas rokaas. es nezinu vai tas ir acquired skill or lucky karma.

taapeec man gribas tureeties pie laikam absurdaas domas, ka kaadu dienu es izdomaashu, ko dariit ar savaam domaam, kaa vinjas vai nu apmaaniit vai ietrenneet taa, lai mana dziive nebuutu tik skaudrs pludojoshs senslessness domu haoss in the midst of indifferent and calm weird universe.

bet ar ko fiziskais plāns ir patiesāks, taisnīgāks par prāta dzīvi?
es tik ļoti neuzsveru ļaušanos - jau stāstīju par to, cik ļoti Zen'ā ir svarīga reāla prakse un reāli fiziski vingrinājumi, dažāda veida disciplīnas, ja vēlies - domu ganīšanas, nevis vienkārša 'domu nekontrolējamības pieņemšana'.

zinu, ka daudzreiz manis stāstītais izklausās pēc dreifēšanas leģitimizācijas. taču svarīgākais punkts ir būt dialogā ar visumu, an active engagement, kam nav obligāti jābūt etiķešu līmēšanai, lai varētu visumam dialoģiski pateikt Tu, protams, ir jābūt arī Es, kam reaģēt, lai vispār notiktu jelkāda mijiedarbība. šajā ziņā mans favorīts Būbers arī iebilst visādiem misticismiem, budismiem, sakot, ka viņi pārāk lielu uzsvaru liek uz izšķīšanu un mēmu atspoguļošanos. tāpēc viņam ir Es-Tu. bez Tu nav Es, un otrādi. mēs gribam atbildi, mēs gribam, lai tur ārā kāds ir, atbild, apstrīd mūs, runā ar mums, un, ja vajag, liek arī mums ko darīt. mutualitāte. kas pilnīgi saprotams. lai mutualitāte būtu iespējama, ir jābūt kaut kādam centram šajā pusē, ko tu attiecīgi arī pieprasi

mani vienkaarshi sadusmo/pievilj tas, ka, manupraat, es visu perfekti saprotu teorijaas, bet tas neatstaaj nekaadu iespaidu uz manaam prakseem. es vienmeer domaaju, ka kaut kaa saprashanai ir jaabuut daljai no risinaajuma, ka kaut ko saprotot tiek dislokeeta un atrisinaata nesaprashana un taas izraisiitie konflikti, bet taa nav, un tas pievilj. un es nevaru iedomaaties, kur veel lai es vareetu mekleet kaadus citus saprashanas avotus, kas man paliidzeetu saprast visu tik labi, ka es vairs nebuutu viilusies. jo es domaaju, ka tad ja cilveeks saprot pilniibaa visu pasauli un kosmosu, vinjsh beidzot var buut prieciigs.

ja neskaita taadu praata/emociju stuuri, kur viss ir vienalga, man arii nepatiik dazhaadi cilveeki un es vinjus nevaru pienjemt, un es secinu, ka tas ir taadeelj, ka nav radusies nepiecieshamaa saprashana, lai vinji buutu ja ne pienjemami tad vismaz neitraali.

ar ko fiziskais plaans ir taisniigaaks? es vienkaarshi domaaju, ka fiziskais plaans ir 'vienliidziigaaks' jo taa ir pasaulee iegaajies un mees dziivojam pasaulee. mees pirmaam kaartaam ruupeejamies par fizisko plaanu. tas ir paradoksaali, jo es domaaju ka varbuut 95% cilveeku probleemu rodas no konflikteejosha gariigaa plaana. bet tas arii ir tas - es nezinu cik ljoti vinji ir entangled, vai vinji ir entangled vai separate, es neko nezinu. bet fiziskais plaans ir defineetaaks, tuuliiteejaaks, kontroleejams. tam piemiit visas iipashiibas, es nevaru teikt 'kas padara iistu..' bet, es vairs vispaar nemaz nezinu. varbuut iistums sleepjas koplietojamiibaa.

redzi, tas ir grieķu akmenītis - ka saprast nozīmē darīt, zināt nozīmē darīt, ja es kaut ko labi zinu, tad es labi daru.
kristietība, piemēram, saka nē - tu ļoti labi vari zināt, tu vari zināt līdz perfekcijai, un tomēr neko nedarīt.

"Jo es pats nesaprotu, ko daru; jo nevis to, ko gribu, es daru, bet, ko ienīstu, to es daru. Bet, ja es to daru, ko negribu, es piebalsoju bauslībai un atzīstu, ka tā ir laba. Bet tad jau vairs es tas neesmu, kas dara ļaunu, bet manī mītošais grēks. Jo es zinu, ka manī, tas ir, manā dabīgajā miesā, nemīt nekas labs. Labu gribēt man ir dots, bet labu darīt ne. Jo labo, ko gribu, es nedaru, bet ļauno, ko negribu, to es daru. Bet, ja es to daru, ko negribu, tad darītājs neesmu vairs es, bet manī mītošais grēks. Tad nu šādu bauslību es atrodu, ka, gribot darīt labu, man iznāk ļaunais. Mans iekšējais cilvēks ar prieku piekrīt Dieva bauslībai. Bet savos locekļos es manu citu bauslību, kas karo ar mana prāta bauslību un padara mani par grēka bauslības gūstekni, kas ir manos locekļos. Es, nožēlojamais cilvēks! Kas mani izraus no šīs nāvei lemtās miesas?Pateicība Dievam mūsu Kungā Jēzū Kristū! Tā nu es ar savu prātu kalpoju Dieva bauslībai, bet ar savu miesu grēka bauslībai."

bet kaa kristietiiba ko taadu var pieljaut? vai kristietiba visu vienkaarshi piedod, jo 'vinji nezina ko dara'? vai man sev un citiem viss buutu jaapiedod, jo es un citi nezinaam ko daraam? bet kaa tad ar autentiskumu, atbildiibu, bad faith?

un varbuut cilveeks nedara labas lietas, jo vinjsh pietiekami tomeer nezina. varbuu uzzinaajis vairaak vinjsh taas vairs negribees dariit, vai arii saaks dariit. dziive ir neiespeejama!

vai cilveekam pienjemt to savu neizdariibu kaa izrietosho no taa, ka lai arii vinjsh zina visu par ko var iedomaaties, ir milziiga dalja par ko vinjsh nenojaush. un kas cilveekam ir jaadara tikmeer, kameer vinjsh meegjina apzinaat to milziigo dalju, ko vinjsh nezina un nevar ne iedomaaties ne aptvert? taa milziigaa dalja visticamaak tachu ir bezgaliiga, bet dziive ir iisa.