mani vienkaarshi sadusmo/pievilj tas, ka, manupraat, es visu perfekti saprotu teorijaas, bet tas neatstaaj nekaadu iespaidu uz manaam prakseem. es vienmeer domaaju, ka kaut kaa saprashanai ir jaabuut daljai no risinaajuma, ka kaut ko saprotot tiek dislokeeta un atrisinaata nesaprashana un taas izraisiitie konflikti, bet taa nav, un tas pievilj. un es nevaru iedomaaties, kur veel lai es vareetu mekleet kaadus citus saprashanas avotus, kas man paliidzeetu saprast visu tik labi, ka es vairs nebuutu viilusies. jo es domaaju, ka tad ja cilveeks saprot pilniibaa visu pasauli un kosmosu, vinjsh beidzot var buut prieciigs.

ja neskaita taadu praata/emociju stuuri, kur viss ir vienalga, man arii nepatiik dazhaadi cilveeki un es vinjus nevaru pienjemt, un es secinu, ka tas ir taadeelj, ka nav radusies nepiecieshamaa saprashana, lai vinji buutu ja ne pienjemami tad vismaz neitraali.

ar ko fiziskais plaans ir taisniigaaks? es vienkaarshi domaaju, ka fiziskais plaans ir 'vienliidziigaaks' jo taa ir pasaulee iegaajies un mees dziivojam pasaulee. mees pirmaam kaartaam ruupeejamies par fizisko plaanu. tas ir paradoksaali, jo es domaaju ka varbuut 95% cilveeku probleemu rodas no konflikteejosha gariigaa plaana. bet tas arii ir tas - es nezinu cik ljoti vinji ir entangled, vai vinji ir entangled vai separate, es neko nezinu. bet fiziskais plaans ir defineetaaks, tuuliiteejaaks, kontroleejams. tam piemiit visas iipashiibas, es nevaru teikt 'kas padara iistu..' bet, es vairs vispaar nemaz nezinu. varbuut iistums sleepjas koplietojamiibaa.