bet ar ko fiziskais plāns ir patiesāks, taisnīgāks par prāta dzīvi?
es tik ļoti neuzsveru ļaušanos - jau stāstīju par to, cik ļoti Zen'ā ir svarīga reāla prakse un reāli fiziski vingrinājumi, dažāda veida disciplīnas, ja vēlies - domu ganīšanas, nevis vienkārša 'domu nekontrolējamības pieņemšana'.

zinu, ka daudzreiz manis stāstītais izklausās pēc dreifēšanas leģitimizācijas. taču svarīgākais punkts ir būt dialogā ar visumu, an active engagement, kam nav obligāti jābūt etiķešu līmēšanai, lai varētu visumam dialoģiski pateikt Tu, protams, ir jābūt arī Es, kam reaģēt, lai vispār notiktu jelkāda mijiedarbība. šajā ziņā mans favorīts Būbers arī iebilst visādiem misticismiem, budismiem, sakot, ka viņi pārāk lielu uzsvaru liek uz izšķīšanu un mēmu atspoguļošanos. tāpēc viņam ir Es-Tu. bez Tu nav Es, un otrādi. mēs gribam atbildi, mēs gribam, lai tur ārā kāds ir, atbild, apstrīd mūs, runā ar mums, un, ja vajag, liek arī mums ko darīt. mutualitāte. kas pilnīgi saprotams. lai mutualitāte būtu iespējama, ir jābūt kaut kādam centram šajā pusē, ko tu attiecīgi arī pieprasi