pff, man jau būtu vienalga, ja negrib, lai nedraudzējās, gabals jau man nenokristu dēļ tā

nu jaa bet then you ask yourself why did you become friends with these people in the first place. anyways, so be it, it is what it is

Kants runā par cilvēku sabiedrisko nesabiedriskumu. No vienas puses cilvēkos ir gluži dabiska tieksme biedroties, veidot kopības, utt, bet no otras puses cilvēki ir racionālie egoisti, kas citus cilvēkus nevar izturēt. Un dzīve izspēlējas ap šiem abiem poliem.
Tāpēc ir vērts uzdot jautājumu, kam vispār draugi. Es varbūt gribu,teiksim, uzlabot citiem cilvēkiem dzīvi, bet es negribu ar viņiem draudzēties. Un kopš apprecējos, vecās pazīšanās, jau tā mazskaitlīgās, ir dabiski atkritušas, bet nosacīti jaunas veidojas tikai darba vajadzību ietvaros, lai vienkārši tiktu tālāk. Izklausās jau drausmīgi un auksti, bet personiskā līmenī tas ir bliss, jo cilvēki mazāk traucē, laiku pavadinar to vienu, ar ko tiešam gribi laiku pavadīt, un ja kāds cits traucē, tad tikai, ja kaut ko vajag. Burvīgi, atliek tik daudz laika domāšanai, lasīšanai, rakstīšanai, strādāšanai, staigāšanai. Iedomājies, ja būtu kaut kādi draugi, ar viņiem taču vajadzētu pavadīt laiku, uzturēt kontaktus, utt, cik cilvēcīgi.
Bet patiesībā, ja kādam gribas draudzēties, tad vispirms ir jāiemācās būt autarķiskam, pašpietiekamam. Nesen piemeklēja atklāsme attiecībā pret valsti un īsto politiku - vispirms pašam ir jākļūst par valsti valstī. A tā cilvēki apvienojas valstī tikai savu kaut kādu vājību dēļ, lai it kā kopā labāk risinātu visādas problēmas. Sākumā pašam ir jāiemanto state-like dignity, un tad vari runāt ar valsti kā līdzīgs ar līdzīgu, tāds kā feodālisms, vai 9.gs. Islandes sabiedriskā iekārta.

Man liekas, ka tavs prāts grib inquiry and research. Tev moš vajag apzināti vairāk papētīt par to MSc in Psych.

Un vēl arī, ir grūti būt draugiem, ja tu mēģini iziet no savas pieredzes un empatizēt ar viņu interesēm, bet viņi nav gatavi uz to pašu, which I think is the issue here.

vo vo, es par to pašu pēdējā laikā. nezinu, vai godīgi, bet man liekas, ka tas vienkārši nestrādā - draugi, ar kuriem saista tikai virspusējs connection's, ar laiku tādi draugi dabiski atmirst, ja vien nespiež no sevis to draudzību ar varu ārā, bet tad jau vispār nekāda prieka nav. bet vispār jau cilvēki lielākajā daļā gadījumu ir no fun. un vienatne ir tik atbrīvojoša, bet kaut kā vienmēr šķiet nepareiza un ačgārna. varbūt mēs varam vienkārši vienu rītu pamosties un būt koki, ar saknēm droši un stingri auglīgā augsnē, ar galotnēm tiecoties augšup, just a stream of consciousness without a stupid need for communication

Svešā skaistumā

Tikai svešā skaistumā
ir mierinājums, svešā
mūzikā un svešos dzejoļos.
Tikai citos ir pestīšana,
lai arī vientulība garšo
kā opijs. Tie citi nav elle,
paskaties viņos no rīta, kad
sapņi ir nomazgājuši pieres tīras.
Tādēļ es ilgi domāju, kādu
vārdu izvēlēties – viņš vai tu. Katrs
viņš ir nodots tu, toties
svešā dzejolī uzticīgi gaida
vēsa saruna

Adams Zagajevskis