Kants runā par cilvēku sabiedrisko nesabiedriskumu. No vienas puses cilvēkos ir gluži dabiska tieksme biedroties, veidot kopības, utt, bet no otras puses cilvēki ir racionālie egoisti, kas citus cilvēkus nevar izturēt. Un dzīve izspēlējas ap šiem abiem poliem.
Tāpēc ir vērts uzdot jautājumu, kam vispār draugi. Es varbūt gribu,teiksim, uzlabot citiem cilvēkiem dzīvi, bet es negribu ar viņiem draudzēties. Un kopš apprecējos, vecās pazīšanās, jau tā mazskaitlīgās, ir dabiski atkritušas, bet nosacīti jaunas veidojas tikai darba vajadzību ietvaros, lai vienkārši tiktu tālāk. Izklausās jau drausmīgi un auksti, bet personiskā līmenī tas ir bliss, jo cilvēki mazāk traucē, laiku pavadinar to vienu, ar ko tiešam gribi laiku pavadīt, un ja kāds cits traucē, tad tikai, ja kaut ko vajag. Burvīgi, atliek tik daudz laika domāšanai, lasīšanai, rakstīšanai, strādāšanai, staigāšanai. Iedomājies, ja būtu kaut kādi draugi, ar viņiem taču vajadzētu pavadīt laiku, uzturēt kontaktus, utt, cik cilvēcīgi.
Bet patiesībā, ja kādam gribas draudzēties, tad vispirms ir jāiemācās būt autarķiskam, pašpietiekamam. Nesen piemeklēja atklāsme attiecībā pret valsti un īsto politiku - vispirms pašam ir jākļūst par valsti valstī. A tā cilvēki apvienojas valstī tikai savu kaut kādu vājību dēļ, lai it kā kopā labāk risinātu visādas problēmas. Sākumā pašam ir jāiemanto state-like dignity, un tad vari runāt ar valsti kā līdzīgs ar līdzīgu, tāds kā feodālisms, vai 9.gs. Islandes sabiedriskā iekārta.