kāpēc lai tas Tev aizliegtu domāt?

man, piemēram, tas nepavisam neaizliedz domāt. būt apmierinātam ar dzīvi jau nenozīmē apgalvot, ka pilnīgi viss pilnīgi visos dzīves aspektos ir superduperperfekti un end of story. tāpat jau var būt lietas, par kurām būt nemierā, kuras gribēt mainīt, plānot, kā to izdarīt utt, vienkārši the whole is bigger than the sum of its parts, kopējais lielais baseline noskaņojums (kā, piemēram, apmierinātība ar dzīvi) ir lielāks/nozīmīgāks par dažādām atsevišķām emocijām. nu, tāpat kā iegriezt pirkstā nenozīmē, ka viss ķermenis uzreiz kļūst disfunkcionāls un nevesels, tāpat arī konkrētai bēdai vai vairākām nav uzreiz visa dzīve jāpadara neapmierinoša, kaut kā tā. var jau būt, ka tas visiem cilvēkiem nestrādā, bet man liekas pilnīgi un galīgi sakarīgi.

jo man shkjiet, ka mani analiitiskie secinaajumi vienmeer izriet no jau kljuudiigaam premiseem, un lai ko es izdomaatu, tas nekad nav nekas pozitiivs. jo vispieraadaamaakaa, analiitiski un zinaatniski ir tikai nelaimiiba, vienaldziiba un vienmuljiiba. taapeec prieciigumu es nevaru izdomaat, bet tikai nolemt.

nu un accordingly, es nevaru iedomaaties veidu, kaa reizee domaat un buut prieciigam, jo es nemaaku abstraheeties no manaam domaam, jo es esmu manas domas, un man vinjas directly sit pa emociju stiigaam.