ja jau viss, ko cilveeki dara ir dziive, tad kaapeec vienmeer shkjiet, ka viss, ko es daru nav dziive, bet kaut kaada njergaashanaas zem latinjas, virs kuras viss ir augstaa lieliskuma liimenii. taa it kaa es vienmeer daru naakamo labaako, ka es nekad nedaru labaako.
un katru reizi, kad es iedomaajos dariit kaut ko lielisku, tas ir kaa nepaarvarama siena, kas jau pashaa saakumaa mani suuta atpakalj kaa mazu melnu gruzi.

man biezhi dazhaadu izveelju priekshaa gribas vienkaarshi seedeet kaa muljkjiigai piepei vai vistai un teikt, nu jaa norm dariet ar mani peec saviem ieskatiem, jo vispaar jau pohuj ne.

es gribu sajust to magneetisko speeku, kaads dazhreiz paarnjem, kad dziivee viss ljoti konstruktiivi un aizraujoshi nokaartojas. bet es taadam vairs neticu, taapeec tagad tikai taada izshkjiishana un dreifeshana pashaa pudeles dibenaa kaa mazam melnam gruzim.

un veel mani ljoti kaitina, kad cilveeki man saka, kas man nav piemeerots un kas prieksh manis ir labaaks. it sevishkji mani tas kaitina, kad es tieshaam nezinu, kas no visa taa sasodiitaa dziives neaptveramaa arsenaala ir kas un prieksh kam un kaa es shajaa visaa ietilpstu